otrdiena, 2010. gada 28. decembris

VIENU pupujīti

Mammu, daudz nē, vienu.

Stāv man abi bērni riņķī ar izstieptiem pirkstiņiem: "Vienu pupujīti, vienu tupuķīti.. daudz nē, vienu." Kad tā viena apēsta, tad protams, atkal vajag "daudz nē, vienu". :) Bet nu tik mīlīgi!

pirmdiena, 2010. gada 20. decembris

Kā mēs mācāmies burtiņus

Nesen Māmiņu Klubā bija raksts par to, kad tad īsti būtu bērnam jāsāk mācīt burtiņi. Vienas pareizas atbildes, protams, nav, bet to, vai bērns ir gatavs vai nē mācīties var, manuprāt, uzzināt tikai vienā vienīgā veidā - pamēģinot.

Un izrādās, maniem bērniem tā nu ir viena no aizraujošākajām rotaļām. Atpazīt burtus. Pastāstīšu, kā mēs to darām.

trešdiena, 2010. gada 15. decembris

Ežulis un sniegs

Kokiem lapas nobirušas, un steidzīgiem soļiem ir atnākusi ziema. Kādu rītu ežulis Pēcis pamodās, izstaipījās.. (Jā, Ernest, tieši tā - žāvādamies izstaipīja rokas, kaklu... :)) Un uzreiz metās pie durvīm, lai sasveicinātos ar pasauli. Bet pie sliekšņa apjucis apstājās. Kas tad tas?  Kur palikusi zeme?

"Mammu!!! Mammu!!!" ežulis sauca. "Zeme pazudusi!"

Mammai smaidīja. "Nē, ežuli, zeme nav vis pazudusi. Pa nakti pie mums ir atnākusi ziema. Tu taču atceries, es Tev stāstīju, ka ziemā uzsnieg sniegs."

"Tas baltais ir sniegs?" ežulis jautāja, un mamma pamāja ar galvu.

Ežulis vēlreiz piegāja pie durvīm, noliecās un piebāza degunu klāt sniegam: "Čau! Mani sauc ežulis Pēcis!" Klusums.

"Mammu, sniegs man neatbild!"

"Mīļumiņ, sniegs taču nevar parunāt. Vai tad sniegam ir mute? Tik apliec šalli un tad ej ārā, tad Tu dzirdēsi, kā sniegs ar Tevi sarunājas, zem kājām gurkstot."

Ežulim nebija divreiz jāsaka. Steidzīgi apmetis šalli ap pleciem, viņš izskrēja ārā. Cik dīvaina sajūta, kad tu staigā nevis pa zemi, bet pa kaut ko tik pūkainu un mīkstu. Un vēsu. Un paskat, kādas pēdas aiz manis paliek - ežulis nopriecājās un cilpoja pa pagalmu turp, atpakaļ, turp, atpakaļ.

Tā ežulis smiedams skraidīja pa sniegu, līdz pēkšņi pamanīja kustību aiz vecās egles. Kas tad tur? Ežulis gāja skatīties. Bet tur stāvēja kaut kas milzīgs. Kaut kas balts, ar lielu, oranžu degunu un slotu rokā. Ežulis pārbijies ņēma kājas pār pleciem un joza prom. Tā skriedams viņš uzskrēja virsū kaķim Murim.

"Kur tad Tu tā ežuli skriedams?" Muris jautāja.

"Tttturr... turrrr... " ežulis trīcēdams rādīja uz egles pusi. Muris gāja skatīties, kas tad tur tāds ir. Un sāka smieties: "Ežuli, tas taču sniega vīrs! Ernests ar Intru to šodien uzvēla."

"Sniega vīrs? Kas tas tāds?" ežulis jautāja un arī gāja atpakaļ skatīties.

"Redzi?" Muris sacīja, "sniega vīrs ir taisīts no sniega. No tā paša sniega, kas tev zem kājām. Cilvēku bērni tā izklaidējas - viņi lipina sniegu kopā un veido visādus ērmus."

"Tiešām? Es arī tā gribu."

"Nāc, pamēģināsim." Muris aicināja, un pa abiem diviem kopā viņi blakus sniegavīram uzcēla sniega peli. Tik īstu, ka Muris vienu brīdi aizmirsa, ka tā ir no sniega, un metās virsū un izjauca pelīti.

Iesim rīt palīgā Ežulim uzvelt vēl vienu pelīti, Ernest?

otrdiena, 2010. gada 14. decembris

Mēs PAR auduma autiņiem

Droši vien ir daudzas māmiņas, kuras ir nodomājušas - varbūt lietot auduma autiņus? Jo tagad taču reklamē, cik tas ir labi un dabīgi, labāk nekā autiņbiksītes, un katra mamma taču grib savam bērnam to labāko.

Es pirmo reizi par tādiem uzzināju no draudzenes vēl tad, kad nemaz stāvoklī nebiju, bet šī informācija manī aizķērās, jo plusi man tika uzskaitīti vairāk nekā mīnusi.. Un, kad paliku stāvoklī, tieši pašā sākumā bija izstāde Ķīpsalā, kur aci pret aci iepazinos, kādi tad izskatās un kā ir lietojami auduma autiņi, un sapratu, ka tādus gribu. Ne tikai tāpēc, ka tādā veidā ietaupīsies nauda, bet arī tāpēc, ka tas viss izskatījās tik vienkārši un ērti, ne tā kā kādreiz mūsu bērnībā. Tad nu iegādājāmies komplektu, kas paredzēts no dzimšanas līdz podiņam. Un nenožēlojam savu izvēli. Sevišķi tagad, kad piedzima otrs bērniņš, un ar finansēm ir kā ir, priecājos, ka mums mājās ir šāds autiņu komplekts, kas noteikti paliks mantojumā vēl nākamajiem bērniņiem.

Dalīšos savā pieredzē, kā mums ir gājis, lietojot auduma autiņus.

1. BEZ AUTIŅBIKSĪTĒM PILNĪBĀ TOMĒR NEIZTIKT. Es gan sākumā biju iedomājusies, ka tas ir iespējams, un to arī auduma autiņu ražotāji reklamē, bet es diezgan ātri sapratu, ka galīgi nomocījusies mamma negribu būt, tāpēc paka autiņbiksīšu mājās vienmēr ir vajadzīga (no šejienes arī vēl viens mans secinājums, ka ja auduma autiņi jāpērk tikai vienam bērnam - tas nesanāk izdevīgāk par pamperiem. Bet, ja autiņi tiks atstāti mantojumā māsām un brāļiem, tad gan ietaupījums ir milzīgs!)

Vispirms jau slimnīcā, kad pēc dzemdībām nav spēka, lietojam huggies newborn autiņbiksītes - jo ir tomēr vienkāršāk - izmest pēc lietošanas, nevis krāt un mazgāt. Kad atbraucām mājās, mums nabiņas dēļ - kamēr tā dzīst, pirmajā mēnesī daktere nošausminājās, ka tādus cietus autiņus gatavojamies lietot. (kaut gan ražotāji reklamē jau no dzimšanas) Un arī mammai sākumā spēka nav, mazgāt un gludināt, tā nu pirmos divus mēnešus lietojām Huggies.

Kad nabiņa bija sadzijusi, pārgājām uz auduma autiņiem. - līdz ar to sanāca, ka lielā komplekta pašas pirmās biksītes mums palika pilnīgi neizmantotas. Tagad, ja varētu - es noteikti nepirktu to lielo komplektu, jo pats mazākais izmērs mums nebija vajadzīgs.

Arī naktīs vieglāk ir ar autiņbiksītēm, lai netraucētāks miers būtu, un nebūtu pa nakti jāmaina. Un vēl pamperi nepieciešami, ja tiek plānots kāds tālāks brauciens - arī labāk pamperus vilkt, jo slapjos vai varbūt pat piekakātos autiņus tomēr diezgan grūti nēsāt līdzi. Kā arī, kad citreiz kāds pieskata bērnu, saprotu - nevaru taču viņam likt vēl papildus klāt par autiņiem domāt, kur likt, kur izskalot.. - tāpēc tad iedodu līdzi autiņbiksītes. Tātad secinājums- papildus autiņbiksītes vienmēr būs vajadzīgi - arī tāpēc, lai vieglāka dzīve.

Vienu brīdi, kad mums baigā slimošana bija, es gan lietoju autiņbiksītes ikdienā, jo tobrīd nebija spēka, mazgāt un gludināt, un ziniet - pierod pie autiņbiksītēm. Ir jau ir ērtāk, kad vienkārši izmet, nav nekas jāskalo, jāmazgā. Toreiz pieķēru sevi pie domas, ka varbūt, ja finanses ļautu, es lietotu autiņbiksītes. Bet nu tā kā ir, kā ir, tad pa dienu lietojam autiņus, uz nakti Huggies - tātad viens diennaktī aiziet.

Nezinu, varbūt ir kāds, kas māk iztikt tikai un vienīgi ar autiņiem, arī pa nakti, bet es tomēr gribu pēc iespējas vairāk pagulēt.

2. Esmu dzirdējusi uzskatu, ka auduma autiņos bērnam ir grūti kustēties, jo salīdzinot ar autiņbiksītēm, tie tomēr ir lielāki un cietāki. (Drēbīšu izmēru gan jārēķinās, ka vajadzēs lielāku, nekā autiņbiksītes lietojot, - tas attiecas uz apakšā sapogājamajām drēbītēm.) Bet varu nomierināt, ka šie autiņi, biksītes ir speciāli izveidotas, lai bērniņam būtu ērti. Mana peciņa bija smalka, uz 11 mēnešiem svēra 8 kg. un viņai bija ērti, kustās, rāpo, ceļas kājās, nu jau arī staigā, un autiņi nekad nav traucējuši. Atzīšos, gan, ka ar pirmo bērnu man brīžiem likās, ka viņam traucē, bet tagad ar meitiņu - vienkārši ideāli! Mums ļoti patīk!

Mīnuss - dažreiz gan, ja mamma nav kārtīgi klipsi salikusi, un tādi brīži sākas ar to laiku, kad mazais kļūst aktīvs, un bēg prom, kā noņem autiņu, tad sāniņš noberzās, bet nu to jau ātri piefiksē, jo bieži jāmaina, un līdz ar to nekas nopietns nav, mazliet apsārtis.


3. Biksītes ir foršas - tajās var likt arī vecos labos kokvilnas autiņus, ne tikai speciālos autiņus, ja nu kas, ir izmēģināts - darbojas! Te man radās doma, ka, ja no mūsu laikiem ir palikuši mantojumā kokvilnas autiņi, tad varētu tikai nopirkt tādas speciālās biksītes, kas mitrumu nelaiž cauri, un arī būtu risinājums.


4. Par to garām laišanu. Mums arī autiņbiksītes mēdza laist garām, tā nu man tas neliekas liels mīnuss. Ar to vienkārši jārēķinās gan autiņu lietotājiem, gan autiņbiksīšu lietotājiem, ka tā var gadīties. Bet ar autiņiem ir tā, ka ja pareizi saloka, t.i. - speciāls locījums šķidrai vēdera izejai, tad noplūdes gadās reti.


5. Mazgāšana un gludināšana, protams, ir liela. Bet es laikam esmu pieradusi, tā nu man tas neliekas mīnuss. Turklāt gludināšana man patīk.

6. Man meitiņai drīz būs gadiņš, un mēs lietojam - viss ir vienkārši ideāli. Tagad ir ziema, virsū velkam zeķubikses, nekādu problēmu. Bet ar puiku bija tā, ka 8 mēnešos - bija vasara - laidu viņu dzīvoties tikai krekliņā un iekš auduma autiņiem, un viņš iemācījās, ka tos klipšus var attaisīt. Un tad es vairs atturēt viņu nevarēju - amats bija rokā, un citreiz tā šmuce bija liela, kad viņš atstāja bikšeles kur pagadās.. Uzliku parastās autiņbiksītes, bet viņš arī to taisīja vaļā - bija iemācījies no biksītēm, kā tos klipšus attaisīt. Tā nu mēs kopš tā laika lietojām Little walkers biksītes - tās viņš nevarēja pats attaisīt un pamest.

Nezinu, vai tas no dzimuma atkarīgs.. Noteikti arī no gadalaika, jo tagad meitiņa netaisa vaļā, un mēs esam ļoti apmierinātas.

Kopumā plusu ir vairāk nekā mīnusu. Ja kaut ko būtisku aizmirsu pieminēt, droši jautājiet.
(to rakstīju šī gada sākumā :))

Sveiks, 2011! < Fotoblogi | Māmiņu klubs


Sveiks, 2011! < Fotoblogi | Māmiņu klubs

Saliku dažas bildes.. :) Ak, tā pagāja visa diena skatoties, atceroties. :)

ceturtdiena, 2010. gada 9. decembris

Pica

Izņemu no cepeškrāsns picu, pienāk Ernests:
"Mammu, kas tas tāds?"

"Pica."

"Mammu, es šito par maizi sauc." Rāda uz picu. :D

otrdiena, 2010. gada 7. decembris

Papildporcija

Uzlieku meitai tādu lielāku porciju putras pusdienās, ar domu, apēdīs tāpat, cik gribēs, jo citreiz ir tā, uzliec mazāk, bērns grib vēl, bet kad uzliec otrreiz, tad jau visa luste uz ēšanu pārgājusi.

Uzlieku arī sev, bet man tā ēšana iet lēnāk, jo iezvanās telefons. Kad beidzu runāt, izrādās, meita apēdusi savu porciju un manējo pārcēlusi uz savu šķīvi! Un tik laimīga smaida, ēd savu "ņam-ņam". :)

pirmdiena, 2010. gada 6. decembris

Mammu! Es ēdu māju!!!

Izcepām piparkūku mājiņu (par tās pagatavošanu variet lasīt TE.), nolikām malā, un sarunājām, ka ēst nu nevarēs. Jāgaida kamēr glazūra nožūs, un pēc tam dārziņā ar draugiem varēs māju ēst.

Bērni piekrītoši māj ar galvām. Kā Jūs domājat - viņi māja ar galvām, jo piekrita manam plānam??? hmmm... Tas ir atklāts jautājums.

Ernests pēc laika nāk uz virtuvi pie manis priecīgs, smaids līdz ausīm. Prasu, ko viņš labu dara.

"ĒDU!"

Labrīt!

Trīsgadnieks jau līdzinās pieaugušajam. Šorīt noskanēja modinātājs, bērni no tā nepamodās, un es arī uzreiz nemodināju, mēs saģērbāmies un tad tik ierunājos mazliet skaļāk, ka laiks mosties....

Bērni uzreiz saknosās gultiņās. Ernests man pa miegam atbild: "Mamma, mans vēl čuč." Un guļ tālāk. Beidzot parādās tā vēlme no rītiem ilgāk pagulēt, tā negribēšana rāpties no gultas ārā, pēc modinātāja noskanēšanas.

Māsai tāda vēlme vēl nav parādījusies. Viņa, pat acis vēl neatvērusi, uzreiz rausās kājās un pieķērusies pie gultiņas malas lēkāja pa gultu. Es biju paslēpusies aiz skapja durvīm, zeķubikses meklējot, kā parādījos bērna redzeslokā, tā uzreiz skaļš priekpilns sauciens: "Atradu mammu! Atradu mammu!" Un lēkā tālāk. Kur tāda enerģija!!!!

Mēs ar vīru bieži vien esam nodomājuši, kaut mēs tā varētu, uzreiz lekt kājās un skriet un darīt. Es, personīgi, tā nespēju. Ja es pārāk strauji pielecu, un brokastis vēl neēdusi sāku kaut ko lēkāt, dauzīties ar bērniem, man paliek slikti. Nē... man ir vajadzīga mierpilna piecelšanās, un ja arī jāsteidzas, tad tomēr nelecu pa galvu pa kaklu, tik strauji.

svētdiena, 2010. gada 5. decembris

sestdiena, 2010. gada 4. decembris

Galva griežas..

Ernests, mūzikai fonā skanot, istabas vidū griežas uz riņķi. Tad atnāk apsēžas man blakus un nopūšas: "Man galva griežas..." Pēc mirkļa piebilst: "Pagaidi, galva, tūlīt griezīšos atkal. Tagad nevaru, galva griežas."
:D

ceturtdiena, 2010. gada 2. decembris

Saprot tikai mamma

Katram bērnam ir savs grafiks, kā viņš mācās valodu. Cits ātrāk, cits lēnāk. Cits vēl mācās divas uzreiz. Dažam problēmas sagādā R burts, citam šķiet, ka visos vārdos jāiekļauj tāds skanīgs RRRR...

Manam trīsgadniekam nu patīk daudz runāt. Bet nu jā.. saprast brīžiem spēju tikai es, jo es jau zinu, ko viņš ar ko domā.

otrdiena, 2010. gada 23. novembris

Cici gribu!

Bērns iet pa māju čīkstot - cici gribu, cici gribu!

Kā Jūs domājat - ko viņš grib? :D

Traks periods

Šis nu ir viens traks periods. Jau rakstīju, ka manuprāt pirmais dzīves gads ir vieglāks, ja bērniem ir maza vecuma starpība, kā manējiem - 1 gads un 3 mēneši. Toties otrais dzīves gads, un jo sevišķi šis laiks, kad vecākajam palikuši tikko 3, bet mazajai ir 1 gads un 9 mēneši...

Brīžiem pat nezinu, ko lai dara. Vienkārši jāsamierinās un jābeidz pārdzīvot?

Es vēl naivi ceru, ka pēc gada viss mainīsies. Jo šobrīd jau tā lielākā kašķa meklētāja ir mazā māsa. Visu vajag, ko otram. Brālis paņem grāmatu, māsa rauj ārā un raujot tā tiek saplēsta. Ir jau arī otrādi, māsa paņem kādu brāļa mantu un tad brālis rauj ārā.

Citreiz vēroju, kā brālis grib spēlēties ar māsu, izdomājis rotaļu, bet māsa nesaprot ko viņš grib un sāk ķērkt. Un ir tracis. Tikai tādēļ, ka brālis gribēja paņemt pie rokas un padejot. Tracis pa pirmo. Un ilgi.

Atceros, kā kāvās manas māsas un brālis savā starpā. Laikam jau vienkārši ar to jāsamierinās.

Timtatim

Nu kā Jūs domājat, ko mans trīsgadnieks domā, sakot Hou hou hou timtatim?

svētdiena, 2010. gada 21. novembris

Bērni disciplinē

Lūk, kādas sekas, kad bērni nav mājās, bet pie vecvecākiem. Vecāki guļ kā tādi āpši gandrīz līdz pusdienslaikam.Nesaprotu, kā tie cilvēki var nogulēt līdz 10 vai ilgāk. Tie, kas regulāri tā guļ. Man bija draudzene skolas laikā, es brīvdienās cēlos 6:00, viņa 12:00, kaut gan gulēt gājām reizē. Nu visa diena nogulēta! Es jau tik daudz ko esmu paspējusi izdarīt, kamēr viņa pamodās.

Tā arī tagad. Tik pretīga sajūta, kad tik ilgi nogulēts..Būtu zinājusi, ka es esmu uz ko tādu spējīga, būtu modinātāju likusi. Parasti taču 8:00 vienmēr jau esmu pamodusies un izgulējusies. Tas ir tad, kad neviens nepieceļ. Tā jau parastais ikdienas celšanās laiks ir no 6:00 - 7:00.

Tas man ir jaunums. Ka es spēju gulēt kā āpsis. Laikam vecums nāk. :D

sestdiena, 2010. gada 20. novembris

Mammu, maize grib sviestu!

Intra (1 gads 9 mēneši) sēž virtuvē pie galda un nopietni skatās uz maizīti savās rokās. Rāda tai uz sviesta paciņu un prasa - gribi?
Tad pagriežas pret mani un saka man, ka maize grib sviestu. :)

Mans mazais palīgs

Tāds, lūk, ir mans mazais palīgs virtuvē. :) Ķirbja iztīrīšana ir bērnu darbiņš. 



trešdiena, 2010. gada 17. novembris

Mammu, smaidi!

"Mammu, smaidi!"

Tādus vārdus es dzirdu ne tikai tad, kad bērni mani grib fotografēt, vai nu pa īstam, vai ar iedomātu fotoaparātu. Šādus vārdus es dzirdu arī tad, kad esmu dusmīga. Bērni momentā to jūt, ka mammu ir nokaitinājuši, un tad pirmā viņu reakcija (tagad to samācījusies ir arī mazā māsa (1 gads 9 mēneši)) ir - skatās uz mani, smaida līdz ausīm un saka: "Mammu, smaidi!"

Kā lai nesmaida? Pat ja nepavisam negribas smaidīt, es tomēr cenšos saņemties un pasmaidīt. Un ziniet? Ticat vai ne, varbūt pat būsiet kaut kur lasījuši (es esmu, tikai neatceros kur) - par to, ka citreiz vajag piespiedu kārtā sākt smaidīt, lai garastāvoklis uzlabotos. Kaut kādā veidā tā mūsu mīmika ir savienota ar emocijām. Un ja ķermenis smaidīs, pavisam drīz arī garīgajam ES pieleks, ka viss taču ir labi, ir jāsmaida. :)

Nu kaut kā tā. Viennozīmīgi - šī metode strādā. Un man to iemācīja mani bērni.

Mīļais, noslauki puņķīšus..

Esmu ievērojusi, ka kopš piedzimuši bērni, ne jau nevīžīgāka palikusi esmu, bet es vairs tā nestresoju par kādiem traipiem uz apģērba. Nu ko tad es izdarīšu, ja esam prom no mājām, un bērns ir man nosmērējis blūzi? Un prom taču raudošu bērnu nestumsi, sakot - nenāc man tuvumā, nosmērēsi. Un ne vienmēr arī izdodas paspēt noslaucīt to degunteli..

Tā nu diemžēl ir. Arī citiem cilvēkiem, kas tā uztraucas, ak, ko citi padomās, paskat kāds man pleķītis uz piedurknes... Ziniet, es 100 punkti to nemaz nepamanīšu. Un nekādā gadījumā jau nu nenosodīšu, sakot - ārprāts, kā Tu tāda/tāds esi varējis no mājas iznākt ārā, kas - spogulī nemaz neskaties???

Šorīt no rīta pirms iešanas no mājas ārā, mazgājām mēteļus. Bērni dārziņā mūs ieraugot, tādā priekā skrien pretī un, protams, pieglaužas klāt. Protams, mazliet asara notek. Un, protams, deguntelis tiek noslaucīts mammas/tēta mētelī. Tā nu viņš ir. Neko padarīt.

svētdiena, 2010. gada 14. novembris

Pērtiķis

Kad mēs mājās darbojamies - zīmējam, līmējam, krāsojam, to parasti darām uz grīdas. Tā ērtāk. Un visu grīdu izklājam ar avīzēm, lai vieglāk pēc tam satīrīt, jo krāsot mēs mākam. Mākam tā, ka viss, ieskaitot pašu, ir krāsains. :)

Kā parasti paņēmu no plaukta nākamo avīzi, izklāju lapas, un bērns ieraugot vienu bildi rāda man - "pērtiķis!" Es paskatos.... Mjā... Ziniet? Man tā arī neizdevās ieskaidrot bērnam, ka tā ir tante. Viņš palika pie sava - pērtiķis. Dāmas gados - lūdzu, nevelciet spalvainas drēbes! 

Šāda, lūk, bija tā bilde avīzē.

Kas tas ir?

Uzminiet, ko mans viens bērns sauc par TUPUĶĪTI, bet otrs par PUPUJĪ?

Trīsgadnieks visu dzird un atceras

Šorīt no rīta, lai novērstu uzmanību no niķiem, ieraudzīju plauktā vienu kastīti un izdomāju - iedošu to bērniem. Tētis vēl guļ gultā, Ernests ierauga kastīti un uzreiz izsaucas - tā tēta!
Tētis saausās - ko, ko?
Man prātā nenāca, ka bērns atcerēsies. Tajā kastītē atnāca ziemassvētku dāvana tētim, bet nezinu kāpēc - kastīti vēl nebiju izmetusi, un rēķins kā izrādās arī vēl iekšā palicis. Mēs ar Ernestu divatā kastīti atvērām, tēta dāvanu uzreiz iesaiņojām un noslēpām. Nu gluži ne tā, bet nolikām tur, kur acīs nekrīt.
Un še tev - mums ir sācies tāds vecums, kad ļoti jāpiedomā pie tā, ko tu bērna klātbūtnē saki, runā, jo viņš visu atceras, un ja viņam jautā, viņš arī godīgi pastāstīt - mamma tā teica.
Tā nu tētis uzzināja, ka mēs viņam Ziemassvētkiem dāvanu esam pasūtījuši no ASV.

Par šo tēmu runājot. Joki iz dzīves.

Lelles kakā

Ciemojoties tēva mājās, paņēmu bērniem pāris savas lelles, kuras stāvēja skapī, maisos. Tagad viņām sākas otrā dzīve, tiesa, mazliet brutālāka kā iepriekšējā, jo es jau tās lelles dabūju diezgan apzinīgā vecumā, ap 10 gadiem. Maniem bērniem tagad vecākajam tikko palika 3 gadi, jaunākajam 1 gads 9 mēneši.

Tā nu tagad viena no iecienītākajām spēlēm ir leļļu aprūpēšana. Un ziniet ko? Tās lelles tikpat kā to vien dara, kā visu laiku kakā. Jāliek uz poda, jāmazgā dibeni. Jāģērbj nost un jāģērbj atkal atpakaļ.

Interesanti - kāpēc tā. Ar lellēm taču var darīt tik daudz ko citu. Bet nē - viņām visu laiku vajag uz poda. Vai tāds jau bērniem ir priekšstats par bēbīšiem? Ka viņi to vien dara kā kakā? :D Ja tā, tad nez kā tāds radies? Vai brālis atceras, kā mazā māsiņa tik gulēja gultiņā un mēs viņai kopā autiņus mainījām?

Ir par ko padomāt....

sestdiena, 2010. gada 13. novembris

Iemigšanas rituāls

Mana mazā meita aizmigt var tikai tad, kad pāri galvai pārvilkusi segu. Kamēr tas nav noticis, es skaidri zinu - viņa negulēs. Brālis nekad tā nav darījis, viņam pat nepatīk segas, labprāt gulētu pilnībā bez, bet redz kā māsa - tikai un vienīgi ar segu, un pāri galvai, tā, ka vakaros, kad ienāku istabā, nevaru pirmajā brīdī saprast, vai mans bērns tur tajā segas čupā ir iekšā vai nav. :)

Laikam būs tētī atsitusies. Arī viņam patīk segas. Savukārt man ļoti nepatīk, ja sega ir ķermeņa augšpusē. Labāk tad mazliet pasalstu, nekā sasedzos līdz ausīm. Es smoku nost. Tas tā dīvaini, ja aizdomājas, kā man patīk šalles, savukārt vīrs nevar šalles ciest, jo viņam nepatīk, ja kaut kas ir aptīts ap kaklu.

Paņēmu segu nost no mazās galviņas. Citādi pamodīsies nosvīdusi savā migā. :)

otrdiena, 2010. gada 9. novembris

Bailes un dzemdības

Par bailēm no dzemdībām es aizdomājos divas reizes:

1. Tad, kad man bija bailes.

2. Un tad, kad sapratu, ka man vairs šo baiļu nav.

svētdiena, 2010. gada 7. novembris

Mājas darbi

Ziniet, kādas man šodien radās pārdomas? Par mājasdarbiem. Šobrīd mani mazie iet bērnu dārzā, un tie mājasdarbi jau nav nekādi nopietnie, bet tik un tā. Ir uzdevums mājās KOPĀ ar bērnu kaut ko pagatavot, lai nestu uz dārziņu.

Mēs tā arī darām, kopā ar bērnu ķeramies pie krāsām, ļauju viņiem izpausties. Rezultāts.. brīnišķīgs. :) Maza bērna, kuram vēl nav divi gadi, mākslas darbs. Salīdzināt ar pieaugušo darbiem nevar un nedrīkst, tā ir pavisam cita kategorija.

Bet bērnu dārzā citiem bērniem līdzi mammas tamborētas, izcakotas lietas. Kurām blakus mūsu darbiņš protams izskatās visai pabriesmīgi. Nav ko tur slēpt.

Jautājums - vai es darīju pareizi? Varbūt šie mājasdarbi ir nevis, lai kopā ar bērnu gatavotu, bet tā ir sava veida klusā mammu sacensība, kurai sanāks labāk, skaistāk? Ja tā ir sacensība, vai to iemācās arī bērni? "Kuram skaistāk, tas labāks?"

Kad bērni sāk salīdzināt? Ja nu tas bērns, kuram mamma cakojusi to lietiņu, tagad skatās ar pārākumu, jo nu būsim godīgi - tā patiešām ir skaistāka. Vai arī man bija vienatnē kaut kas jāuzcako, lai bērnam nav pēc tam kauns par savu atnesto mantu, kuru lai arī ir gatavojis viņš pats? Lai citi viņu neapceļ.

Šobrīd jau kaut kā neticās, ka tik maziņi bērniņi salīdzinās un izrādīs pārākumu, bet kā būs vēlāk. Kāda tad ir pareizā taktika dzīves skolā? Darboties kopā ar bērnu, ļaut viņam pašam darīt? Vai arī izdarīt pašai, jo "visas mammas tā dara"?

Kādas ir Jūsu domas? Priecātos tās dzirdēt.

otrdiena, 2010. gada 12. oktobris

Ķirbju ražu novācot..


Vakar mēs novācām visus ķirbjus, un bērni par šo dienas pasākumu bija sajūsmā, jo mums lielākā daļa ķirbīšu ir tādi, kurus bērns var panest bez grūtībām.

Tā nu mamma stāvēja, padeva pa vienam ķirbītim no piekabes, bet abi mazie rūķīši cītīgi nesa uz kaudzi, un skrēja atpakaļ - kurš pirmais paspēs pēc nākamā.  


Pirmais gads vieglāks


Man ir divi bērni, kuru vecuma starpība ir 1 gads un 3 mēneši.  

Atceros, kā daudzi reaģēja tad, kad uzzināja - mums tik drīzi būs otrais - viņi juta man līdzi. Un mierināja, ka pirmais gads būšot tas grūtākais, pēc tam jau paliks vieglāk.  Uzsverot tieši to pirmo gadu, kas būšot kā pārbaudījums, un kas vienkārši būs jāpārdzīvo.  

Māsas skolotājs Nr.1. ir - brālis!


Ja pirmais bērns ļoti daudz ko iemācās, vērojot un klausoties vecākus, tad otrais bērns par savu pirmo skolotāju ir izvēlējies vecāko brāli (māsu). Vai Jūs arī ko tādu esat novērojušas? Mūsu mājās tāda kārtība nu ir. 

Ikviena darbība, ikviens garšo/negaršo vai patīk/nepatīk, viss tiek noskatīts, kā to dara vecākais brālis. Vecākais brālis kakas sauc par papām - māsa arī. Vecākais brālis pildspalvas sauc par papabauc - māsa arī. Vecākajam vajag čurāt stāvus. :) Māsai arī! 

Kad Ernests bija maziņš, mēs bijām ciemos, kur bija viens 2 gadus vecāks puika. Ak, kā viņam patika mazos mācīt! Ņēma lietas, nesa klāt, mācīja, kā tās sauc, rādīja, kas ar tām jādara. Nu to novēroju arī mūsu ģimenē. Ne tikai māsai gribas brāli it visā atkārtot, bet arī brālim patīk būt par skolotāju, un mācīt mazo māsu. Ne tikai darbos, bet arī nedarbos. Pats par sevi saprotams! :)

Ežulis Pēcis un sienāzis


Agri no rīta ežulis Pēcis pieleca kājās un nespēdams sagaidīt, kamēr mamma pagatavos pankūkas, izskrēja ārā, apsolīdams paēst ogas pie krūma. Pankūkas jau labi garšo arī aukstas, tās būs pusdienās.

Šodien ežulis Pēcis vēlējās sameklēt Sienāzi un redzēt – cik viņš īstenībā ir liels. Vakar vakarā viņi tā dziedāja mežmalas pļavā! 

Ežulis Pēcis un vardes


„Kvā, kvā, kvāāākš, kvā kvā kvākvākvāāāā,” kādu vakaru pēkšņi dārza dīķī iedziedājās varžu koris. 

Ežulis Pēcis sēdēja uz lieveņa un ēda no krūma ērkšķogas, un izbrīnā palika ar vaļēju muti – kas tā bija par dziedāšanu. Mamma bija stāstījusi par vardēm, bet ežulis vēl nekad tādu dzīvē nebija redzējis. Un, ja viņas šitādu koncertu var uztaisīt, tad jau noteikti būs šaaauuusmīgi milzīīīīgas, tā ežulis nodomāja un nolēma, ka jāiet iepazīties.

Ežulis un lietus

Ernest, dzirdi kā ārā līst?

Ārā līst tik spēcīgi, ka mazais ežulis Pēcis sākumā nesaprata, kas notiek. Viņš gulēja gultiņā, apsedzies ar smaržīgu upeņu lapu, kad pēkšņi sākās negaiss, lietus bungoja pa mājas jumtu tik skaļi, ka ežulis nobijās un ierāpās pie mammas gultā.

pirmdiena, 2010. gada 11. oktobris

Kā ežulis Pēcis palīdzēja skudriņai

Zini, ko šodien, Ernest, ežulis Pēcis satika?

Ernests jau sauc: „Gliemezi, gliemezi.”

Nē, Ernest, Gliemezīti viņš nesatika, lai arī gliemeži kustas ļoti lēni, tomēr nakts ir gara, un gliemezis bija paspējis aiziet tālu prom, ka Pēcis nevarēja viņu sasaukt, bet šodien ežulis, iznākot no alas pirmo pamanīja skudru, kas žigli, žigli tekalēja, it kā kaut ko meklēdama.

trešdiena, 2010. gada 28. jūlijs

Pirms 30 gadiem tiešām bērni bija savādāki?

Mūsdienās, kad paklausās, kāds ir vidējais vecums, kad bērniem vairs nav vajadzīgs pampers, ir apmēram 2 gadi. Ir dzirdēti arī gadījumi, kad 3 gadīgam bērnam vēl ir pampers. Tieši tāpēc omīšu stāsti par mūsu bērnību, kad visi bērni jau no gadiņa vecuma esot gājuši uz podiņa, liekas neticami.

Šodien man gribas parunāt par tēmu, ko ierosināja Gazele: “Mans vīra mātes standarta teikums: "Mani bērni jau no 8 mēnešiem paši prasījās". Negribas jau strīdēties un savu taisnību pierādīt, bet mani tikai tirda jautājums, kā prasījās?”

piektdiena, 2010. gada 23. jūlijs

Karstums un zobi

Šausmīgāku salikumu laikam nevar iedomāties - nežēlīgs karstums, jau tā bērnam grūti, bet nē - vēl zobi nāk!
Mammai to visu klausoties nav vieglāk kā bērnam.

Sapņoju par septembri!

ceturtdiena, 2010. gada 22. jūlijs

Ežulis un karstums

Karstā laikā jānes ārā vanna ar ūdeni, vai ne, Ernest? Ne tikai cilvēkiem vajadzīga veldze, bet arī dzīvnieciņiem. Mūsu draugs ežulis Pēcis arī ļoti mīl ūdeni. Un arī viņam šīs karstās dienas ir īstas mocības.

Agri no rīta izskrējies pa slapjo zāli, ežulis Pēcis devās brokastīs. Uzēdis jāņodziņas un upenes, ežulis tika pie aveņu kūkas, viņš pieēda puncīti pilnu tā, ka sāka nākt miegs. Cik bij.. kāda stundiņa? Pavisam nedaudz ežulis Pēcis atlaidās atpūsties, kamēr mamma rosījās pa virtuvi.

Kad ežulis pamodās, viņš steigšus gribēja doties ārā, visa interesantā pasaule pilnīgi sauc ežuli ārā, un viņš atvēra durvis.

trešdiena, 2010. gada 14. jūlijs

Vannā vai dušā

Jau sen esmu novērojusi, ka ir vannā gājēji un dušotāji. :) Bet mans nesenākais atklājums, ka šī izvēle tiek izdarīta arī (vai varbūt jāsaka JAU?) bērnībā. Manam vecākajam dēlam (šobrīd 2ar pus gadi) nepatīk tekošs ūdens virs galvas vai arī virs jebkuras citas ķermeņa vietas. Toties gulēt vannā.... mmmmm... To viņš varētu stundām jau nu ne, bet pusstundu noteikti - gulēt un plunčāties.

Bet mana tikpat kā pusotru gadu vecā jaunkundze ir īsta dušas fane. Viņa var stāvēt ilgi ilgi zem tekoša ūdens, arī galvu ik pa laikam pabāž apakšā. Sēž jau arī vanniņā, bet līdz ko tiek atgriezts krāns, tā ceļas kājās un grib tikt zem ūdens. Sevišķi uz muguras.

Ak, kā es viņu saprotu, arī es varētu stāvēt stundām zem tekoša ūdens un man šķiet nemaz neapniktu. Arī vannā man patīk, tikai ilgāk par 20 minūtēm nespēju nogulēt.

Pirmā bantīte :)

Mēs mammai bijām trīs meitas. Un viņa savā laikā visām mums trijām katru rītu pina bizes, kurās iepina lielās bantes.. Katru rītu sešas bizes! Vēlāk, kad mamma vairs nepina bizes, man tā likās velta laika tērēšana, un iztiku ar out of bed izskatu, bet klusībā domāju - vai man kādreiz dzīvē pietiks pacietības pīt bizes, ja man būs meita?

Tagad man ir meita. Un pirms laika mēs nopirkām pirmo bantīti, jo matiņi jau ir tik lieli, ka var tos atspraust. Līdz bizēm vēl tālu ;) cerams, jo īsti nobriedusi tām nejūtos. Bet bantes un bantītes! Ak!



Marmelādes darbnīcā, ko var atrast Galerijā Centrs, 3 stāvā, katru dienu, ir TIK kārdinošas bantītes!!! Nu kā radītas mazām princesēm, bet galvenais, jau viņu mammām, kuras palēnām nobriest šim lielajam uzdevumam - kļūt par pirmajām frizierēm. Ir ko turēt, ne?

ceturtdiena, 2010. gada 8. jūlijs

Jāņodziņas

Šodien ārā pie krūma ēdām jāņodziņas. Ernests nogaršo pirmais un saka: "Nav ņamma."
Dodu māsai, bet Ernests neļauj un stāsta viņai, ka nav ņamma, ņem no krūma un rāda, ka jāmet prom - sunīšiem. Prasu viņam, vai tad sunīši ēdīs, ja jau nav ņamma. Ernests sarauc pieri un saka, ka jā, sunīši ēdīs.
Beidzot izdodas pārliecināt, ka māsai jāpagaršo, un Ernests stāv un brīnās - māsa ēd. Pēc tam prom no krūma nevarējām dabūt, jāņodziņas pazūd mutē viena pēc otras. Ernests noliecas pie māsas un pavisam nopietni prasa viņai: "Ņamma?" ar tik neticīgu sejas izteiksmi. Tad norauj no krūma sauju jāņogu, sniedz māsai, lai viņa ēd, ja jau tā garšo.
Bet pats? "Mamma, imaja?"
Iesim dzert piparmētru limonādi, kuru pagatavoju pēc mamammas receptes - izvāram piparmētru tēju, pieliekam nedaudz cukuru, viena citrona sulu un atdzesējam. Ar ledu sanāk tāda limonāde!!! Tāda IMAJA!!! :)

svētdiena, 2010. gada 4. jūlijs

otrdiena, 2010. gada 29. jūnijs

Pasaka par ežuli Pēci, pirmais vakars.

Bija tieši tāds vakars kā šis, kad mazais ezis Pēcis izlīda no savas alas pirmo reizi. Iedomājies, Ernest, kāda izskatās pasaule tāda maza eža acīm. Pirms stāstu tālāk, apgulsimies zālē, piespiedīsim zodu zemei.. Redzi? Cik lieli izskatās zāļu stiebri, kā īsts mežs, tieši šādu skatu pirmo reizi ieraudzīja ežulis Pēcis.




Viņš izbāza vispirms degunteli no aliņas, apošņāja pa dienu sasilušo zemi: „Mammu, mammu, nečammājies, ejam ātrāk ārā!” Ežulis Pēcis bija tā sapriecājies, ka beidzot ieraudzīs lielo pasauli, ka nespēja mierā nostāvēt, mīņājās no vienas puses uz otru, līdz beidzot aiz muguras ežu mamma viņu pabakstīja, un smaidot teica: „Nu tad lien ar Pēci laukā, nevis kā korķis sēdi alai priekšā.”

Ežulis Pēcis izlīda pilnībā no alas un apstājās. Cik pasaule ir liela! Un gaiša! Ošņādams tik daudzās smaržas apkārt, ežulis devās izlūkos.

(Pasmaržo arī Tu, Ernest, puķītes, jūti? Katrai ir sava smarža, arī zemei ir sava smarža.)

Tā nu ežulis Pēcis visu pēc kārtas apostīdams un brīnīdamies uzdūrās dīvainam radījumam, kurš paslēpās, līdz ko ežulis tam pieskārās. Pēcis atleca atpakaļ, vienu aci piemiegdams un skatījās, kā radījums lēnām izbāž savus ragus ārā, nopētīdams ežuli no ķepiņām līdz adatu galiņiem.

„Kas Tu tāds?” Abi reizē jautāja un sāka smieties. Pirmais nomierinājās gliemezis un teica „Es esmu gliemezis Rūdis.” „Es esmu ežulis Pēcis. Kas tas tāds tev uz muguras?”
(Ernest, redzi? Gliemezītis sabijās, kad tu tā viņu gribēji paņemt. Pagaidi, paskaties, rau, jau viņš atkal lien laukā paskatīties, kas tu tāds esi..)
„Tā ir mana māja,” gliemezis teica.

Ežulis skatījās neticīgi: „Māja? Tik maziņa? Tev tur tevevilors arī ir?”

Gliemezis nesaprata, ko ežulis viņam jautāja: „Tevevilors? Kas tas tāds?”

„Nu tevevilors! Tur, kur multenes skatās!”

„Multenes?” gliemezis atkal apklusa un domāja.

„Nu ja, multenes. Man mājās ir tevevilors, un sestdienās mamma atļauj paskatīties multeni. Tu tādu nekad neesi redzējis?”

„Nē,” gliemezītis novilka. Gliemezītim mājiņa domāta gulēšanai, tajā nav vietas teveviloram, kā ežulis Pēcis ir nosaucis televizoru. Tu, Ernest, saki, ka nepareizi? Ežulītis vēl maziņš, viņš tikai mācās runāt, un cilvēkiem jau arī garos vārdus citreiz grūti izrunāt, ne?

„PĒĒĒCĪĪĪĪ”
„Ai, mani mamma sauc, man jāskrien, Rūdi. Vai Tu rīt arī tepat būsi? Man jāskrien mājās.”
„Jāskrien mājās? Vai tad tu savu māju nenēsā līdzi?”

„Nē,” ežulis galīgi apmulsa, jo viņam pat prātā nebija nācis, ka māju varētu stiept līdzi. Viņš domās iztēlojās, no kura gala lai vispār saņemtu alu, un vai viņš varētu to pacelt.

Ežulis vēl paskatījās uz gliemezi, bet tas jau palēnām slīdēja prom, un arī ežulis Pēcis devās pie mammas, kas viņu jau gaidīja.

„Nu, Pēci, ko interesantu šodien redzēji?”

„Gliemezi! Mammu, kāpēc mēs savu māju nenēsājam līdzi? Tad mēs varētu nekad nenākt mājās...”

Mamma noglāstīja ežulim galvu un teica: „Tikai gliemeži nēsā savas mājas līdzi, ežuli. Vai tad nav jauki vakarā atgriezties mājās un atpūsties?”

Ežulis padomāja: „Jā, ir gan jauki. Mammu, vai tu uzvārīsi tēju?”

„Protams, ka uzvārīšu.”

„Un rīt es varēšu atkal iet ārā?” Ežulis jau nepacietīgi prasīja, un mamma smaidot māja ar galvu: „Protams, varēsi iet ārā, un varēsi gliemezi uzaicināt uz tēju.”
Ernest, iesim arī mēs iekšā?

Rīt atkal atnāksim paskatīties, kā ežulim klājas, labi? Pastāstīšu, ko vēl jaunu ežulis ieraudzīja nākamajā dienā.

otrdiena, 2010. gada 22. jūnijs

Mamma taču arī krāsojas.

Bērniem ļoti patīk mans kosmētikas maciņš ar spogulīti. Ļauju viņiem šad tad paspoguļoties... Arī šodien, tikko.. Aizgāja uz blakus istabu, mamma pilnībā piemirsa, ka bērns taču māk atvilkt rāvējslēdzēju.

Atnāk mazs jaunskungs, lūpas sarkanas, zobi sarkani, ap acīm melns. Viņš visā nopietnībā ir vērojis, kā mamma krāsojas, un pilnībā pārzina, kas priekš kam manā kosmētikas maciņā ir domāts.

Bērni ātri mācās. Sevišķi jau tās lietas, kuras "it kā" nevajadzētu...

Uz copi!

Ernestam 2 gadi un 7 mēneši.
Pirmo reizi abi ar tēti devās makšķerēt.
Teicās, ilgi nebūšot, jo rēķinājās, ka bērna uzmanību taču nav iespējams ilgi noturēt. BET - atgriezās abi pēc 3 stundām! (Tad gan Ernestam apnicis,un sācis vicināties ar makšķeri..)
Spainis zivju, lielākais loms, protams, dēla, nevis tēva kontā. Un māsai prieki, brālis pārnesis zivis, staigāja, mīļoja...



Vai būs man 3 makšķernieki?

pirmdiena, 2010. gada 4. janvāris