Ežulis un sniegs

Kokiem lapas nobirušas, un steidzīgiem soļiem ir atnākusi ziema. Kādu rītu ežulis Pēcis pamodās, izstaipījās.. (Jā, Ernest, tieši tā - žāvādamies izstaipīja rokas, kaklu... :)) Un uzreiz metās pie durvīm, lai sasveicinātos ar pasauli. Bet pie sliekšņa apjucis apstājās. Kas tad tas?  Kur palikusi zeme?

"Mammu!!! Mammu!!!" ežulis sauca. "Zeme pazudusi!"

Mammai smaidīja. "Nē, ežuli, zeme nav vis pazudusi. Pa nakti pie mums ir atnākusi ziema. Tu taču atceries, es Tev stāstīju, ka ziemā uzsnieg sniegs."

"Tas baltais ir sniegs?" ežulis jautāja, un mamma pamāja ar galvu.

Ežulis vēlreiz piegāja pie durvīm, noliecās un piebāza degunu klāt sniegam: "Čau! Mani sauc ežulis Pēcis!" Klusums.

"Mammu, sniegs man neatbild!"

"Mīļumiņ, sniegs taču nevar parunāt. Vai tad sniegam ir mute? Tik apliec šalli un tad ej ārā, tad Tu dzirdēsi, kā sniegs ar Tevi sarunājas, zem kājām gurkstot."

Ežulim nebija divreiz jāsaka. Steidzīgi apmetis šalli ap pleciem, viņš izskrēja ārā. Cik dīvaina sajūta, kad tu staigā nevis pa zemi, bet pa kaut ko tik pūkainu un mīkstu. Un vēsu. Un paskat, kādas pēdas aiz manis paliek - ežulis nopriecājās un cilpoja pa pagalmu turp, atpakaļ, turp, atpakaļ.

Tā ežulis smiedams skraidīja pa sniegu, līdz pēkšņi pamanīja kustību aiz vecās egles. Kas tad tur? Ežulis gāja skatīties. Bet tur stāvēja kaut kas milzīgs. Kaut kas balts, ar lielu, oranžu degunu un slotu rokā. Ežulis pārbijies ņēma kājas pār pleciem un joza prom. Tā skriedams viņš uzskrēja virsū kaķim Murim.

"Kur tad Tu tā ežuli skriedams?" Muris jautāja.

"Tttturr... turrrr... " ežulis trīcēdams rādīja uz egles pusi. Muris gāja skatīties, kas tad tur tāds ir. Un sāka smieties: "Ežuli, tas taču sniega vīrs! Ernests ar Intru to šodien uzvēla."

"Sniega vīrs? Kas tas tāds?" ežulis jautāja un arī gāja atpakaļ skatīties.

"Redzi?" Muris sacīja, "sniega vīrs ir taisīts no sniega. No tā paša sniega, kas tev zem kājām. Cilvēku bērni tā izklaidējas - viņi lipina sniegu kopā un veido visādus ērmus."

"Tiešām? Es arī tā gribu."

"Nāc, pamēģināsim." Muris aicināja, un pa abiem diviem kopā viņi blakus sniegavīram uzcēla sniega peli. Tik īstu, ka Muris vienu brīdi aizmirsa, ka tā ir no sniega, un metās virsū un izjauca pelīti.

Iesim rīt palīgā Ežulim uzvelt vēl vienu pelīti, Ernest?