Ežulis Pēcis un sienāzis

Agri no rīta ežulis Pēcis pieleca kājās un nespēdams sagaidīt, kamēr mamma pagatavos pankūkas, izskrēja ārā, apsolīdams paēst ogas pie krūma. Pankūkas jau labi garšo arī aukstas, tās būs pusdienās.

Šodien ežulis Pēcis vēlējās sameklēt Sienāzi un redzēt – cik viņš īstenībā ir liels. Vakar vakarā viņi tā dziedāja mežmalas pļavā! 

Ežulis atvēra durvis un apstājās uz sliekšņa. Klusums.

„Mammu, mammu, kāpēc sienāži nedzied?” ežulis saskumis jautāja mammai.

„Sienāži noteikti vēl guļ, ir taču agrs, agrs rīts,” mamma atbildēja.

Ežulis nopūtās un pagriezās pret mammu: „Nu labi, ja jau viņi vēl guļ, tad es apēdīšu kādu pankūku.”

Ežulis priecīgs ēda pankūkas, domādams, kā gan mamma var izcept tik gardas pankūkas. „Pankūkas ir vislabākais ēdiens,” ežulis nopietni teica, „kad es izaugšu liels, es ēdīšu tikai pankūkas!”

„Vai tad tev neapniks, visu laiku tikai pankūkas?” mamma jautāja.

„Nē,” ežulis ar pilnu muti atbildēja.

Pa dienu skraidīdams pa pagalmu, ežulis no akmentiņiem veidoja zīmējumus, visu laiku gaidīdams, kad tie sienāži reiz pamodīsies. Līdz beidzot uz vakara pusi, ežulis apstājās un ieklausījās. Jā, sienāži dzied.

Pateicis, mammai, ka aizies līdz mežmalai, ežulis devās cauri garajai zālei pie sienāžiem. Šoreiz uzmanīgi skatīdamies, ežulis pamanīja zaļu kukainīti, piegājis viņam klāt, ežulis sveicināja: „Labvakar, vai tu esi sienāzis?”

„Jā, esmu gan sienāzis,” kukainītis atbildēja, nepārtraukdams dziedāšanu, par ko ežulis Pēcis bija ļoti izbrīnīts.

„Kā tu tā vari?” viņš jautāja.

„Ko varu?” sienāzis pārprasīja.

„Runāt ar mani un vienlaicīgi dziedāt. Lai dziedātu taču nepieciešama mute. Vai tevi ir divas mutes?” ežulis jautāja.

„Es nedziedu, es spēlēju mūziku. Redzi, kad es kustinu šādi kājas, rodas skaņas,” sienāzis skaidroja.

„Āāāā,” ežulis novilka, un tad priecīgs iesaucās: „Zinu! Tas ir tāpat kā spēlēt klavieres, ja? Var spēlēt un vienlaicīgi dziedāt.”

„Jā,” sienāzis atbildēja, „tas ir ļoti līdzīgi.”

„Vai tu iemācīsi arī mani tā spēlēt?” ežulis jautāja.

„Ežuli, tu tā nevari iemācīties, to varam tikai mēs, sienāži. Katrs mēs varam kaut ko citu, ko nevar otrs,” sienāzis skaidroja, redzēdams ežuļa sejā lielu vilšanos, piebilda: „Arī tu vari ko tādu, ko nevaru es.”

„Ko tad?” ežulis smaidīdams jautāja un bija jau aizmirsis savu vēlmi spēlēt kā sienāzis.

„Nuuu..” sienāzis iesāka, „tu vari sadurt uz adatām ābolus un nest mājās, bet es ābolu pat no vietas izkustināt nespēju.”

Ežulis sajutās tik lepns, ka viņš arī var kaut ko tādu, ko citi nespēj, un atsēdās zaļajā zālē: „Drīkst es kādu laiku paklausīšos jūsu mūziku?”

„Bet, protams! Mēs tev tūlīt veltīsim īpašu dziesmu!” sienāzis uzsauca pārējiem sienāžiem zālē, un visi iesāka spēlēt jautru melodiju. Ežulis pielēca kājās un sāka dejot. Viņš dejoja un dejoja, līdz dzirdēja, kā tālumā sauc mamma.

„Labi, man tagad jāiet, bet rīt es atkal atnākšu, labi?” ežulis teica sienāzim, un sienāzis smaidot pamāja ar galvu: „Gaidīsim tevi!”

Ežulis palēkdamies devās mājās pie mammas, pastāstīt, ka sienāži īpaši viņam veltītu dziesmu spēlējuši.