„Kvā, kvā, kvāāākš, kvā kvā kvākvākvāāāā,” kādu vakaru pēkšņi dārza dīķī iedziedājās varžu koris.
Ežulis Pēcis sēdēja uz lieveņa un ēda no krūma ērkšķogas, un izbrīnā palika ar vaļēju muti – kas tā bija par dziedāšanu. Mamma bija stāstījusi par vardēm, bet ežulis vēl nekad tādu dzīvē nebija redzējis. Un, ja viņas šitādu koncertu var uztaisīt, tad jau noteikti būs šaaauuusmīgi milzīīīīgas, tā ežulis nodomāja un nolēma, ka jāiet iepazīties.
Piecēlies kājās, nopurināja ērkšķogu miziņas... Jā, jā, arī ežulis, Ernest, ēd ērkšķogas tāpat kā tu, izsūcot tikai saldo viducīti, bet miziņas atstājot. Noskurinājies, ežulis devās uz dīķa pusi, un jo tuvāk nāca, jo skaļāka kļuva varžu dziedāšana.
Nonācis pie dīķa malas, ežulis skatījās, skatījās. Klausījās. Bet kur tad vardes? Kur milzīgās vardes ar tik skaļajām balsīm? Nevienu viņš neredzēja.
Tad pēkšņi atskanēja PLUNKŠŠ... Un ūdens virsma novirmoja. Mazliet tālāk pie ūdensrozes lapas no ūdens iznira dīvains zaļš, spīdīgs radījums, daudz reiz mazāks par ežuli. Radījums skatījās, skatījās uz ežuli, līdz izkāpa ārā no ūdens un nosēdās uz lapas. Pa vienai pēc kārtas nopurinājis kājas, tas vēlreiz paskatījās uz ežuli un iedziedājās: „Kvā, kvā kvāāāākš...”
Ežulis Pēcis nespēja noticēt: „Tu... Tu esi varde?”
Varde piekrītoši pamāja ar galvu: „Jā, es esmu varde Klākšķis. Kā sauc tevi?”
„Es esmu ežulis Pēcis,” ežulis teica un turpināja neticīgi skatīties uz vardi.
„Ko tu tā skaties uz mani?” varde skaidri un gaiši noprasīja.
„Es...” ežulis iesāka, „Es vienkārši nespēju noticēt, ka tu esi tik maza. Es sēdēju uz lieveņa un klausījos, kā jūs dziedat un domāju, jūs nu gan esat milzīgas, ka varat tik skaļi padziedāt...”
Varde izplūda smieklos. Un skaļi iedziedājās „Kvā kvā kvāāā...”
„Ežuli, skaļai balsij nevajag lielas kājas un rumpi. Vajag tikai dziedāt no sirds, tad skanēs tālu.”
„Vai tu viena pati te dziedi?”
Varde atkal iesmējās un iedziedājās: „Kvā kvā kvāāākš.”
Un pēkšņi visi krūmi, visa zāle ap dīķi sarosījās, un uzmanīgi ieskatījies ežulis pamanīja, cik daudz varžu šovakar te sapulcējies.
„Jūs nu gan esat labi nomaskējušās,” ežulis secināja, un vardes, visas kā viena, izplūda smieklos un uzsāka jautru dziesmiņu.
Ežulis vēl brītiņu pasēdēja, paklausījās, cik skaisti vardes dziedāja. Drīz vardēm pievienojās sienāži, bet ar tiem es iešu iepazīties rīt. Nu ežulis zināja, ka skaļa balss nenozīmē lielus apmērus, un sienāžus viņš ies meklēt rūpīgi, ja nu tie arī ir maziņi?
Ežulis gari nožāvājās, un čāpoja mājup, kur mamma jau bija izvārījusi krūzi gardas liepziedu tējas ar karoti medus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru