Man ir divi bērni, kuru vecuma starpība ir 1 gads un 3 mēneši.
Atceros, kā daudzi reaģēja tad, kad uzzināja - mums tik drīzi būs otrais - viņi juta man līdzi. Un mierināja, ka pirmais gads būšot tas grūtākais, pēc tam jau paliks vieglāk. Uzsverot tieši to pirmo gadu, kas būšot kā pārbaudījums, un kas vienkārši būs jāpārdzīvo.
Bet tagad, atskatoties, man šķiet - tas pirmais gads ir gandrīz vai atpūta. Protams, ar nosacījumu, ka bērniņi ir veseli. Slimošanas laikā gan bija tā, ka likās no bezspēka kritīšu zemē. Bet savādāk - tāda harmonija, vēro, kā bērniņi aug, kā viņi iepazīstas viens ar otru, kā brālītis priecājās, kā māsa sāka rāpot, t.i. beidzot kustēties uz priekšu! Mazā māsa smaida brālim, līdz ko viņš viņai pievēršas.
īstais pārbaudījums jau sākas tagad, otrajā dzīves gadā, kad jaunākais bērns ir paaudzies. Vairs nav tā, ka vecākais spēlējas, un bēbītis arī tepat vien ar kaut ko spēlējas. Nu ir tā, ka jaunākajam vajag visu, kas ir vecākajam. Un tad sākas trači. Nemaz nezinu, kā no tādiem izbēgt. Nelīdz ne divas vienādas mantas, un gadījumā, ja jaunākajam piedāvā ko citu,interesantāku, tā tas uzreiz ir piesaistījis arī vecākā uzmanību, un nu viņam vajag to, kas ir otram. Un tracis sākas no gala.
Vecāku pacietība patiesi tiek pārbaudīta tikai otrajā dzīves gadā. No šī brīža stāvokļa lūkojoties nākotnē, gribas ticēt, ka trešais gads būs mierīgāks, jo tad arī jaunākais būs paaudzies, un nebūs tā, ka viņam visu tikai plēst un raut. Viņi varēs kopā spēlēties. Šobrīd ir tā, ka brālis grib ar māsu kādu rotaļu vai spēli spēlēt, bet māsa vēl noteikumus nesaprot, un sadarbība ir neiespējama.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru