Ežulis un karstums

Karstā laikā jānes ārā vanna ar ūdeni, vai ne, Ernest? Ne tikai cilvēkiem vajadzīga veldze, bet arī dzīvnieciņiem. Mūsu draugs ežulis Pēcis arī ļoti mīl ūdeni. Un arī viņam šīs karstās dienas ir īstas mocības.

Agri no rīta izskrējies pa slapjo zāli, ežulis Pēcis devās brokastīs. Uzēdis jāņodziņas un upenes, ežulis tika pie aveņu kūkas, viņš pieēda puncīti pilnu tā, ka sāka nākt miegs. Cik bij.. kāda stundiņa? Pavisam nedaudz ežulis Pēcis atlaidās atpūsties, kamēr mamma rosījās pa virtuvi.

Kad ežulis pamodās, viņš steigšus gribēja doties ārā, visa interesantā pasaule pilnīgi sauc ežuli ārā, un viņš atvēra durvis.


„Mammu!!!” ežulis izsaucās.
„Jā, Pēci?” mamma pievērsās mazajam ežulim.

„Mammu, mammu, pasaule deg!” ežulis sauca.

„Kāpēc, Pēci, Tu domā, ka pasaule deg?” mamma mierīgi jautāja.

„Tur ārā ir briesmīgi karsts!” ežulis nobijies paslēpās aiz mammas brunčiem. „Tikpat karsts kā plītī, kur tu cep tos garšīgos pīrādziņus, un kur es toreiz apdedzināju ķepiņas, gribēdams vienu paņemt.”

Mamma pasmaidīja un noliecās pie Pēča: „Mazais, tagad ir vasara, un vasarās mēdz būt karstas dienas. Redzi, cik skaidras debesis ārā?”

Ežulis Pēcis pabāza deguntiņu ārā no mājas un paskatījās debesīs.
„Vasarās saulīte grib zemīti sasildīt, tikai šad tad viņa pārcenšas.”
„Kāpēc viņa pārcenšas?” ežulis gribēja zināt.

„Tāpēc, ka viņa nezina, ka mums pārāk lielā karstumā ir grūti, viņai gribas spīdēt spožāk un mūs iepriecināt, jo pēc ziemas viņa zina, ka mums siltums ir pietrūcis,” mamma teica.

„Tad aiziesim viņai un pateiksim, lai nespīd tik traki, jo mums ir grūti tādā karstumā,” ežulis Pēcis nopietni teica.

„Aiziesim gan,” mamma piekrita, „tikai, ežuli mīļais, Tu taču redzi cik saulīte ir tālu, vai ne? Kamēr viņa sadzirdēs, ko mēs viņai sakām, var paiet vairākas dienas.”

„Tik ilgi?” ežulis brīnījās un paskatījās debesīs. Jā, patiesi, saulīte likās tik tālu augšā. Ja mākoņus kādu reizi ir sajūta, ka varētu pilnīgi ar roku aizsniegt, tad saulīti gan ne.

„Bet ko mēs mammu darīsim tikmēr, kamēr saulīte sadzirdēs? Man liekas, es izcepšos!” ežulis patiesi noraizējies bij.

„Nāc, es ieliešu lielajā bļodā vēsu ūdeni, un tu varēsi plunčāties.”

„Patiešām?” ežulis izsaucās un sāka lēkāt mammai apkārt: „Ātrāk, mammu, ātrāk. Citādi es izcepšos! Tu taču negribi lai es izcepos, vai ne?”

„Nē, negribu viss,” mamma smaidīdama atbildēja, un jau ņēma no augšējā plaukta zemē lielo bļodu, kuru ežulis svinīgi izstūma ārā pagalmā un, nespēdams nociesties, ieleca bļodā, kamēr mamma vēl nebija tur ūdeni ielējusi.

„Tas ir tik forši, plunčāties! Nu man nemaz vairs nešķiet, ka ir tik traki. Lai jau saulīte spīd.” Tā nu ežulis visu dienu pavadīja spēlēdamies ūdenī.

Nāc, Ernest, kāp arī tu vanniņā.