Vakar mēs novācām visus ķirbjus, un bērni par šo dienas pasākumu bija sajūsmā, jo mums lielākā daļa ķirbīšu ir tādi, kurus bērns var panest bez grūtībām.
Tā nu mamma stāvēja, padeva pa vienam ķirbītim no piekabes, bet abi mazie rūķīši cītīgi nesa uz kaudzi, un skrēja atpakaļ - kurš pirmais paspēs pēc nākamā.
Mēs taču bērnībā arī sacentāmies, kurš pirmais, kurš ilgāk, kurš vairāk. Sevišķi spilgti atceros zāļu tēju dzeršanu slimošanas laikā. Tās mēs bērnībā dzērām daudz, un nekāda izvairīšanās nelīdzēja. Bija jādzer un viss. Tāpēc es biju ierosinājusi sacensību - kurš pirmais izdzers zāļu tēju. Varbūt ne tik patīkamais process, kā negaršīgās tējas izdzeršana, tika pārvērsts aizraujošā sacensībā.
Tieši tāpat ogu lasīšana, ar domu, kurš vairāk, darbs raitāk ritēja uz priekšu, nekā vienkārši ērkšķogu lasīšana.
Ķirbju vākšana gan neiekļaujas nepatīkamo darbu sarakstā (vismaz pagaidām bērni to uztvēra ar tādu prieku!), bet ja arī tā būtu - sacensības gars, tāds labdabīgs, kas izslēdz "tu zaudēji/tu uzvarēji", to noteikti padarītu aizraujošāku. Šāda brāļu un māsu sacensība taču ir tik dabiska.
Tā nu mums smejot un skrienot - ķirbji savesti mājās. Ķirbju cepumi arī sacepti, Atliek tik uzvārīt tēju, un sacelt kājas gaisā. Bērni to jau māk novērtēt - atpūtu pēc darba. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru