Pasaka par ežuli Pēci, pirmais vakars.

Bija tieši tāds vakars kā šis, kad mazais ezis Pēcis izlīda no savas alas pirmo reizi. Iedomājies, Ernest, kāda izskatās pasaule tāda maza eža acīm. Pirms stāstu tālāk, apgulsimies zālē, piespiedīsim zodu zemei.. Redzi? Cik lieli izskatās zāļu stiebri, kā īsts mežs, tieši šādu skatu pirmo reizi ieraudzīja ežulis Pēcis.




Viņš izbāza vispirms degunteli no aliņas, apošņāja pa dienu sasilušo zemi: „Mammu, mammu, nečammājies, ejam ātrāk ārā!” Ežulis Pēcis bija tā sapriecājies, ka beidzot ieraudzīs lielo pasauli, ka nespēja mierā nostāvēt, mīņājās no vienas puses uz otru, līdz beidzot aiz muguras ežu mamma viņu pabakstīja, un smaidot teica: „Nu tad lien ar Pēci laukā, nevis kā korķis sēdi alai priekšā.”

Ežulis Pēcis izlīda pilnībā no alas un apstājās. Cik pasaule ir liela! Un gaiša! Ošņādams tik daudzās smaržas apkārt, ežulis devās izlūkos.

(Pasmaržo arī Tu, Ernest, puķītes, jūti? Katrai ir sava smarža, arī zemei ir sava smarža.)

Tā nu ežulis Pēcis visu pēc kārtas apostīdams un brīnīdamies uzdūrās dīvainam radījumam, kurš paslēpās, līdz ko ežulis tam pieskārās. Pēcis atleca atpakaļ, vienu aci piemiegdams un skatījās, kā radījums lēnām izbāž savus ragus ārā, nopētīdams ežuli no ķepiņām līdz adatu galiņiem.

„Kas Tu tāds?” Abi reizē jautāja un sāka smieties. Pirmais nomierinājās gliemezis un teica „Es esmu gliemezis Rūdis.” „Es esmu ežulis Pēcis. Kas tas tāds tev uz muguras?”
(Ernest, redzi? Gliemezītis sabijās, kad tu tā viņu gribēji paņemt. Pagaidi, paskaties, rau, jau viņš atkal lien laukā paskatīties, kas tu tāds esi..)
„Tā ir mana māja,” gliemezis teica.

Ežulis skatījās neticīgi: „Māja? Tik maziņa? Tev tur tevevilors arī ir?”

Gliemezis nesaprata, ko ežulis viņam jautāja: „Tevevilors? Kas tas tāds?”

„Nu tevevilors! Tur, kur multenes skatās!”

„Multenes?” gliemezis atkal apklusa un domāja.

„Nu ja, multenes. Man mājās ir tevevilors, un sestdienās mamma atļauj paskatīties multeni. Tu tādu nekad neesi redzējis?”

„Nē,” gliemezītis novilka. Gliemezītim mājiņa domāta gulēšanai, tajā nav vietas teveviloram, kā ežulis Pēcis ir nosaucis televizoru. Tu, Ernest, saki, ka nepareizi? Ežulītis vēl maziņš, viņš tikai mācās runāt, un cilvēkiem jau arī garos vārdus citreiz grūti izrunāt, ne?

„PĒĒĒCĪĪĪĪ”
„Ai, mani mamma sauc, man jāskrien, Rūdi. Vai Tu rīt arī tepat būsi? Man jāskrien mājās.”
„Jāskrien mājās? Vai tad tu savu māju nenēsā līdzi?”

„Nē,” ežulis galīgi apmulsa, jo viņam pat prātā nebija nācis, ka māju varētu stiept līdzi. Viņš domās iztēlojās, no kura gala lai vispār saņemtu alu, un vai viņš varētu to pacelt.

Ežulis vēl paskatījās uz gliemezi, bet tas jau palēnām slīdēja prom, un arī ežulis Pēcis devās pie mammas, kas viņu jau gaidīja.

„Nu, Pēci, ko interesantu šodien redzēji?”

„Gliemezi! Mammu, kāpēc mēs savu māju nenēsājam līdzi? Tad mēs varētu nekad nenākt mājās...”

Mamma noglāstīja ežulim galvu un teica: „Tikai gliemeži nēsā savas mājas līdzi, ežuli. Vai tad nav jauki vakarā atgriezties mājās un atpūsties?”

Ežulis padomāja: „Jā, ir gan jauki. Mammu, vai tu uzvārīsi tēju?”

„Protams, ka uzvārīšu.”

„Un rīt es varēšu atkal iet ārā?” Ežulis jau nepacietīgi prasīja, un mamma smaidot māja ar galvu: „Protams, varēsi iet ārā, un varēsi gliemezi uzaicināt uz tēju.”
Ernest, iesim arī mēs iekšā?

Rīt atkal atnāksim paskatīties, kā ežulim klājas, labi? Pastāstīšu, ko vēl jaunu ežulis ieraudzīja nākamajā dienā.