Šis nu ir viens traks periods. Jau rakstīju, ka manuprāt pirmais dzīves gads ir vieglāks, ja bērniem ir maza vecuma starpība, kā manējiem - 1 gads un 3 mēneši. Toties otrais dzīves gads, un jo sevišķi šis laiks, kad vecākajam palikuši tikko 3, bet mazajai ir 1 gads un 9 mēneši...
Brīžiem pat nezinu, ko lai dara. Vienkārši jāsamierinās un jābeidz pārdzīvot?
Es vēl naivi ceru, ka pēc gada viss mainīsies. Jo šobrīd jau tā lielākā kašķa meklētāja ir mazā māsa. Visu vajag, ko otram. Brālis paņem grāmatu, māsa rauj ārā un raujot tā tiek saplēsta. Ir jau arī otrādi, māsa paņem kādu brāļa mantu un tad brālis rauj ārā.
Citreiz vēroju, kā brālis grib spēlēties ar māsu, izdomājis rotaļu, bet māsa nesaprot ko viņš grib un sāk ķērkt. Un ir tracis. Tikai tādēļ, ka brālis gribēja paņemt pie rokas un padejot. Tracis pa pirmo. Un ilgi.
Atceros, kā kāvās manas māsas un brālis savā starpā. Laikam jau vienkārši ar to jāsamierinās.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru