Labrīt!

Trīsgadnieks jau līdzinās pieaugušajam. Šorīt noskanēja modinātājs, bērni no tā nepamodās, un es arī uzreiz nemodināju, mēs saģērbāmies un tad tik ierunājos mazliet skaļāk, ka laiks mosties....

Bērni uzreiz saknosās gultiņās. Ernests man pa miegam atbild: "Mamma, mans vēl čuč." Un guļ tālāk. Beidzot parādās tā vēlme no rītiem ilgāk pagulēt, tā negribēšana rāpties no gultas ārā, pēc modinātāja noskanēšanas.

Māsai tāda vēlme vēl nav parādījusies. Viņa, pat acis vēl neatvērusi, uzreiz rausās kājās un pieķērusies pie gultiņas malas lēkāja pa gultu. Es biju paslēpusies aiz skapja durvīm, zeķubikses meklējot, kā parādījos bērna redzeslokā, tā uzreiz skaļš priekpilns sauciens: "Atradu mammu! Atradu mammu!" Un lēkā tālāk. Kur tāda enerģija!!!!

Mēs ar vīru bieži vien esam nodomājuši, kaut mēs tā varētu, uzreiz lekt kājās un skriet un darīt. Es, personīgi, tā nespēju. Ja es pārāk strauji pielecu, un brokastis vēl neēdusi sāku kaut ko lēkāt, dauzīties ar bērniem, man paliek slikti. Nē... man ir vajadzīga mierpilna piecelšanās, un ja arī jāsteidzas, tad tomēr nelecu pa galvu pa kaklu, tik strauji.