Esmu ievērojusi, ka kopš piedzimuši bērni, ne jau nevīžīgāka palikusi esmu, bet es vairs tā nestresoju par kādiem traipiem uz apģērba. Nu ko tad es izdarīšu, ja esam prom no mājām, un bērns ir man nosmērējis blūzi? Un prom taču raudošu bērnu nestumsi, sakot - nenāc man tuvumā, nosmērēsi. Un ne vienmēr arī izdodas paspēt noslaucīt to degunteli..
Tā nu diemžēl ir. Arī citiem cilvēkiem, kas tā uztraucas, ak, ko citi padomās, paskat kāds man pleķītis uz piedurknes... Ziniet, es 100 punkti to nemaz nepamanīšu. Un nekādā gadījumā jau nu nenosodīšu, sakot - ārprāts, kā Tu tāda/tāds esi varējis no mājas iznākt ārā, kas - spogulī nemaz neskaties???
Šorīt no rīta pirms iešanas no mājas ārā, mazgājām mēteļus. Bērni dārziņā mūs ieraugot, tādā priekā skrien pretī un, protams, pieglaužas klāt. Protams, mazliet asara notek. Un, protams, deguntelis tiek noslaucīts mammas/tēta mētelī. Tā nu viņš ir. Neko padarīt.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru