Pirms 30 gadiem tiešām bērni bija savādāki?

Mūsdienās, kad paklausās, kāds ir vidējais vecums, kad bērniem vairs nav vajadzīgs pampers, ir apmēram 2 gadi. Ir dzirdēti arī gadījumi, kad 3 gadīgam bērnam vēl ir pampers. Tieši tāpēc omīšu stāsti par mūsu bērnību, kad visi bērni jau no gadiņa vecuma esot gājuši uz podiņa, liekas neticami.

Šodien man gribas parunāt par tēmu, ko ierosināja Gazele: “Mans vīra mātes standarta teikums: "Mani bērni jau no 8 mēnešiem paši prasījās". Negribas jau strīdēties un savu taisnību pierādīt, bet mani tikai tirda jautājums, kā prasījās?”

Karstums un zobi

Šausmīgāku salikumu laikam nevar iedomāties - nežēlīgs karstums, jau tā bērnam grūti, bet nē - vēl zobi nāk!
Mammai to visu klausoties nav vieglāk kā bērnam.

Sapņoju par septembri!

Ežulis un karstums

Karstā laikā jānes ārā vanna ar ūdeni, vai ne, Ernest? Ne tikai cilvēkiem vajadzīga veldze, bet arī dzīvnieciņiem. Mūsu draugs ežulis Pēcis arī ļoti mīl ūdeni. Un arī viņam šīs karstās dienas ir īstas mocības.

Agri no rīta izskrējies pa slapjo zāli, ežulis Pēcis devās brokastīs. Uzēdis jāņodziņas un upenes, ežulis tika pie aveņu kūkas, viņš pieēda puncīti pilnu tā, ka sāka nākt miegs. Cik bij.. kāda stundiņa? Pavisam nedaudz ežulis Pēcis atlaidās atpūsties, kamēr mamma rosījās pa virtuvi.

Kad ežulis pamodās, viņš steigšus gribēja doties ārā, visa interesantā pasaule pilnīgi sauc ežuli ārā, un viņš atvēra durvis.

Vannā vai dušā

Jau sen esmu novērojusi, ka ir vannā gājēji un dušotāji. :) Bet mans nesenākais atklājums, ka šī izvēle tiek izdarīta arī (vai varbūt jāsaka JAU?) bērnībā. Manam vecākajam dēlam (šobrīd 2ar pus gadi) nepatīk tekošs ūdens virs galvas vai arī virs jebkuras citas ķermeņa vietas. Toties gulēt vannā.... mmmmm... To viņš varētu stundām jau nu ne, bet pusstundu noteikti - gulēt un plunčāties.

Bet mana tikpat kā pusotru gadu vecā jaunkundze ir īsta dušas fane. Viņa var stāvēt ilgi ilgi zem tekoša ūdens, arī galvu ik pa laikam pabāž apakšā. Sēž jau arī vanniņā, bet līdz ko tiek atgriezts krāns, tā ceļas kājās un grib tikt zem ūdens. Sevišķi uz muguras.

Ak, kā es viņu saprotu, arī es varētu stāvēt stundām zem tekoša ūdens un man šķiet nemaz neapniktu. Arī vannā man patīk, tikai ilgāk par 20 minūtēm nespēju nogulēt.

Pirmā bantīte :)

Mēs mammai bijām trīs meitas. Un viņa savā laikā visām mums trijām katru rītu pina bizes, kurās iepina lielās bantes.. Katru rītu sešas bizes! Vēlāk, kad mamma vairs nepina bizes, man tā likās velta laika tērēšana, un iztiku ar out of bed izskatu, bet klusībā domāju - vai man kādreiz dzīvē pietiks pacietības pīt bizes, ja man būs meita?

Tagad man ir meita. Un pirms laika mēs nopirkām pirmo bantīti, jo matiņi jau ir tik lieli, ka var tos atspraust. Līdz bizēm vēl tālu ;) cerams, jo īsti nobriedusi tām nejūtos. Bet bantes un bantītes! Ak!



Marmelādes darbnīcā, ko var atrast Galerijā Centrs, 3 stāvā, katru dienu, ir TIK kārdinošas bantītes!!! Nu kā radītas mazām princesēm, bet galvenais, jau viņu mammām, kuras palēnām nobriest šim lielajam uzdevumam - kļūt par pirmajām frizierēm. Ir ko turēt, ne?

Jāņodziņas

Šodien ārā pie krūma ēdām jāņodziņas. Ernests nogaršo pirmais un saka: "Nav ņamma."
Dodu māsai, bet Ernests neļauj un stāsta viņai, ka nav ņamma, ņem no krūma un rāda, ka jāmet prom - sunīšiem. Prasu viņam, vai tad sunīši ēdīs, ja jau nav ņamma. Ernests sarauc pieri un saka, ka jā, sunīši ēdīs.
Beidzot izdodas pārliecināt, ka māsai jāpagaršo, un Ernests stāv un brīnās - māsa ēd. Pēc tam prom no krūma nevarējām dabūt, jāņodziņas pazūd mutē viena pēc otras. Ernests noliecas pie māsas un pavisam nopietni prasa viņai: "Ņamma?" ar tik neticīgu sejas izteiksmi. Tad norauj no krūma sauju jāņogu, sniedz māsai, lai viņa ēd, ja jau tā garšo.
Bet pats? "Mamma, imaja?"
Iesim dzert piparmētru limonādi, kuru pagatavoju pēc mamammas receptes - izvāram piparmētru tēju, pieliekam nedaudz cukuru, viena citrona sulu un atdzesējam. Ar ledu sanāk tāda limonāde!!! Tāda IMAJA!!! :)

Vai Tu gribi?

Ernestam bija neizsakāmi liels prieks par vēžiem :) Fotogrāf, Tu arī gribi? Lūdzu!