Uzlieku meitai tādu lielāku porciju putras pusdienās, ar domu, apēdīs tāpat, cik gribēs, jo citreiz ir tā, uzliec mazāk, bērns grib vēl, bet kad uzliec otrreiz, tad jau visa luste uz ēšanu pārgājusi.
Uzlieku arī sev, bet man tā ēšana iet lēnāk, jo iezvanās telefons. Kad beidzu runāt, izrādās, meita apēdusi savu porciju un manējo pārcēlusi uz savu šķīvi! Un tik laimīga smaida, ēd savu "ņam-ņam". :)
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru