Mammu! Es ēdu māju!!!

Izcepām piparkūku mājiņu (par tās pagatavošanu variet lasīt TE.), nolikām malā, un sarunājām, ka ēst nu nevarēs. Jāgaida kamēr glazūra nožūs, un pēc tam dārziņā ar draugiem varēs māju ēst.

Bērni piekrītoši māj ar galvām. Kā Jūs domājat - viņi māja ar galvām, jo piekrita manam plānam??? hmmm... Tas ir atklāts jautājums.

Ernests pēc laika nāk uz virtuvi pie manis priecīgs, smaids līdz ausīm. Prasu, ko viņš labu dara.

"ĒDU!"


"Un ko Tu ēd?"

"MĀJU!!!" Nu šito prieku bērna acīs!!!!!

Tur pat dusmoties nesanāk, ir jāsmaida līdzi. Nu un, ka durvis izlauztas. Nu un, ka ziemeļbriedim ir palicis bez kājām. Tie taču ir sīkumi! Un māja taču galu galā domāta galvenokārt ēšanai, ne jau lai uz to tikai skatītos.