Šorīt no rīta, lai novērstu uzmanību no niķiem, ieraudzīju plauktā vienu kastīti un izdomāju - iedošu to bērniem. Tētis vēl guļ gultā, Ernests ierauga kastīti un uzreiz izsaucas - tā tēta!
Tētis saausās - ko, ko?
Man prātā nenāca, ka bērns atcerēsies. Tajā kastītē atnāca ziemassvētku dāvana tētim, bet nezinu kāpēc - kastīti vēl nebiju izmetusi, un rēķins kā izrādās arī vēl iekšā palicis. Mēs ar Ernestu divatā kastīti atvērām, tēta dāvanu uzreiz iesaiņojām un noslēpām. Nu gluži ne tā, bet nolikām tur, kur acīs nekrīt.
Un še tev - mums ir sācies tāds vecums, kad ļoti jāpiedomā pie tā, ko tu bērna klātbūtnē saki, runā, jo viņš visu atceras, un ja viņam jautā, viņš arī godīgi pastāstīt - mamma tā teica.
Tā nu tētis uzzināja, ka mēs viņam Ziemassvētkiem dāvanu esam pasūtījuši no ASV.
Par šo tēmu runājot. Joki iz dzīves.
Mamma bērniem pirms braukšanas ciemos saka - Jūs tikai daudz neēdiet. Tante ir slima, viņai grūti visu sataisīt. Bērni ciemos arī klausa, apēd vienu porciju, kad tante saka - ņemiet taču vēl, viņi atbild - mamma neļāva, viņa teica, ka tev grūti sagriezt visu. :D
Mans bērns starpcitu tikko pirms nedēļas, kad jau taisījāmies no ciemiem mājās braukt, dabūjis maisiņu, staigā apkārt, lai viņam saliek līdzi ēdamo. :D Kā viņam tāda doma prātā iešāvusies? Nu mēs jau arī parasti dodam līdzi kaut ko, ja ciemiņi tā slinki ēduši, lai ņem līdzi uz mājām, brokastis nebūs jāgatavo. Droši vien noskatījies un paturējis to prātā. :)
Bērni ir tik patiesi un mīļi! :)
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru