Pirms 30 gadiem tiešām bērni bija savādāki?

Mūsdienās, kad paklausās, kāds ir vidējais vecums, kad bērniem vairs nav vajadzīgs pampers, ir apmēram 2 gadi. Ir dzirdēti arī gadījumi, kad 3 gadīgam bērnam vēl ir pampers. Tieši tāpēc omīšu stāsti par mūsu bērnību, kad visi bērni jau no gadiņa vecuma esot gājuši uz podiņa, liekas neticami.

Šodien man gribas parunāt par tēmu, ko ierosināja Gazele: “Mans vīra mātes standarta teikums: "Mani bērni jau no 8 mēnešiem paši prasījās". Negribas jau strīdēties un savu taisnību pierādīt, bet mani tikai tirda jautājums, kā prasījās?”


Ne tikai šie stāsti, kā bija pirms 20-30 gadiem, kad bērni jau visi gadiņa vecumā uz podiņa esot gājuši (šobrīd man grūti tam noticēt, jā, var jau būt, ka noteikti ir bērni, kas tik agri sāk iet, bet ne jau visi!), bet arī mūsdienās esmu dzirdējusi par bērniem, kuru mammas stāsta, ka jau pirms gada vecuma bērns ir prasījies uz poda.

Ir tikai divi varianti, manuprāt, kā to mēģināt izskaidrot.

Pirmais – vai nu šie bērni patiešām ir brīnumbērni, un jau tik agrā vecumā pilnībā apzinās savas vajadzības un kontrolē tās.

Otrais – vai arī vienkārši mēs pilnīgi dažādi saprotam vārdus: “prasās uz podiņa”. Un 8 mēnešus veca bērna prasīšanās uz podiņa ir pilnīgi kas cits nekā 2 gadus veca bērna prasīšanās uz podiņa.

Tikko iedomājos, ka varbūt ir arī trešais variants. Piemērs, bērns 8 mēnešos nokārtojas, kolīdz mamma uzliek uz podiņa. Un tā ilgst kādu mēnesi. Mamma dienasgrāmatā piefiksē, ka “O! 8 mēnešu vecumā bērns iet uz poda!”, bet to, ka, piemēram, pēc mēneša, bērns vairs to nedara, un nedara diezgan ilgi, to viņa piemirst. Tā taču var būt, vai ne? Piekritīsiet? Pilnīgi visu paturēt prātā nav iespējams, un paliek tikai spilgtākie momenti (ja nav tādas lietas kā dienasgrāmata, kur visi ikdienišķie mirkļi ir saglabāti).

Godīgi pateikšu, man pat prātā nenāca bērnu radināt pie podiņa pirms gada vecuma, jo ikdienā esot ar viņu kopā, redzu – bērns nesaprot, kas tas tāds podiņš ir, neredzēju jēgu viņu sēdināt uz podiņa. Pēc gada vecuma mēģināju apsēdināt, bet bērns brēca kā traks un negribēja sēdēt, es metu mieru un nespiedu. Podiņš stāvēja istabā kā manta, ar ko spēlēties. Ernestam bija gads un 7 mēneši, kad sākās vasara, un es izlēmu – viss, pamperus nost.

Jā, protams, bija brīži, kad domāju, kā tad tā, citi bērni jau pirms gadiņa sēžot uz podiņa, bet manējie ne. Varbūt man vajadzēja darīt ko savādāk, un vairāk likt uz podiņa pirms tā pusotra gadiņa?

Bet vēlāk, kad jau bijām tikuši vaļā no autiņbiksītēm, izrādījās, ka tie bērni, kas jau no 10 mēnešiem ejot uz podiņa, vēl 2 gados ar pamperu iet ārā un guļ pa nakti. Bet mēs jau 1 gada 8 mēnešu vecumā autiņbiksītes vairs nelikām VISPĀR, jo nebija tādas vajadzības, bērns pats prasījās uz podiņa.

Tātad.. kā beigās sanāk – kurš tad ātrāk ir pieradināts pie podiņa, tas bērns, kas jau no 10 mēnešu vecuma ejot uz podiņa, bet tomēr 2 gados vēl vajag pamperi, vai tas bērns, kas tikai 1 gada 7 mēnešu vecumā sāka iet uz podiņa, bet jau no 1 gada un 8 mēnešiem pampers vispār nav vajadzīgs?

Kurš tad ir tas atskaites posms, kā visi mēra vecuma – no tāda mans bērns gāja uz podiņa – vai tas ir brīdis, kad viņš pirmo reizi aizgāja, apsēdās, vai arī tas ir brīdis, kad ne autiņus, ne pamperus vairs nevajadzēja?