"Mammu, smaidi!"
Tādus vārdus es dzirdu ne tikai tad, kad bērni mani grib fotografēt, vai nu pa īstam, vai ar iedomātu fotoaparātu. Šādus vārdus es dzirdu arī tad, kad esmu dusmīga. Bērni momentā to jūt, ka mammu ir nokaitinājuši, un tad pirmā viņu reakcija (tagad to samācījusies ir arī mazā māsa (1 gads 9 mēneši)) ir - skatās uz mani, smaida līdz ausīm un saka: "Mammu, smaidi!"
Kā lai nesmaida? Pat ja nepavisam negribas smaidīt, es tomēr cenšos saņemties un pasmaidīt. Un ziniet? Ticat vai ne, varbūt pat būsiet kaut kur lasījuši (es esmu, tikai neatceros kur) - par to, ka citreiz vajag piespiedu kārtā sākt smaidīt, lai garastāvoklis uzlabotos. Kaut kādā veidā tā mūsu mīmika ir savienota ar emocijām. Un ja ķermenis smaidīs, pavisam drīz arī garīgajam ES pieleks, ka viss taču ir labi, ir jāsmaida. :)
Nu kaut kā tā. Viennozīmīgi - šī metode strādā. Un man to iemācīja mani bērni.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru