kaut tik tiktu uz bērnu dārzu

Atceroties pirmās dienas bērnudārzā, man nemaz neticējās, ka tik ātri pienāks tāds laiks, kad Ernests ar prieku ies uz dārziņu! Bet šis laiks pienāca, turklāt ļoti ātri.

"Ernests jādzer klepus sīrupiņš.." Jā, arī mums rudenī neizpalika saslimšanas, un piepildījās scenārijs, ar kuru visi mani biedēja - pēc pusotras nedēļas bērnu dārzā - divas nedēļas dzīvojām pa māju.

Ernests mūk prom, tikko kā mamma paņem rokās sīrupa pudeli, un rāda, ka nedzers.

"Ernests, bet Tu taču gribi būt vesels, vai ne?"

NĒ NĒ NĒ Ernests krata galvu, un mūk prom, viņš negribot būt vesels. Vai tiešām nekas cits neatliks, kā manu mazo gudro divgadnieku turēt ar varu klēpī un mēģināt piespiest iedzert sīrupu? Tādos gadījumos parasti vairāk sīrupa tiek izstumts ārā no mutes, nevis norīts.

Mēģinu vēlreiz - "Ernest! Uz dārziņu gribi iet?"

Ernests sparīgi māj ar galvu JĀ, uz dārziņu gan viņš gribot iet. "Bet tad ir jāizdzer sīrups, lai būtu vesels un varētu iet uz dārziņu." Ernests paklausīgi pienāk pie manis un paver muti. Iedodu karoti sīrupa, ko paklausīgi izdzer. Paslavēju, bet viņš tik nerātni pasmej un aizskrien prom.

Kopš tās reizes mums vairs nav bijušas problēmas ar sīrupa dzeršanu. Ernests ir ar mieru darīt daudz ko, lai tikai varētu iet uz dārziņu. No rīta iedod mammai buču, parāda "attā attā" un priecīgs dodas tētim līdzi uz mašīnu.

Bet mamma var izbaudīt, ko nozīmē diena mājās ar nu jau 8 mēnešus vecu bērniņu. Divatā. Māsai ļoti patīk mammas nedalīta uzmanība. Viņai gan ļoti patīk arī brālis! Un brālim tagad, kad māsa jau ceļas kājās, un piedalās komunikācijā, arī māsa patīk arvien vairāk un vairāk! Ernestam ļoti gribas ar māsiņu dejot! Bērnu dārza samācījies, mans mazais džentlmenis aicina māsu uz deju, paņem aiz rociņām, un māsai uzreiz prieki - tupstas un lēkā, spiedzot, ka brālis lēkā līdzi. Vēl gan ar to līdzsvaru ir kā ir, un ja brālis palaiž, tad ir BUMS, tomēr redzu, ka Ernests saprot, ka māsiņa vēl maziņa, un nevar tā, kā var viņš. Visaizraujošākais, kas vien var būt šobrīd, ir durvju attaisīšana māsai. Ernests tā priecājas, ka māsa rāpo tur, kur viņš attaisa durvis! Bet māsai savukārt lielie prieki, tiekot brīvībā.

Ar katru dienu paliek arvien interesantāk un interesantāk! Bērni taču ir neizsīkstoša prieka avots!

sniegs un Pifs

Pirmajam sniegam vienmēr būtu jāuzsnieg pa nakti, lai lielāks prieks! Vispār sniegam jāuzsnieg pa nakti, jo ir tik patīkami piecelties, atvērt aizkarus un ieraudzīt, ka visa pasaule ir balta! Uzreiz garastāvoklis uzlabojas. Šādos rītos domāju, ka ziema ir mans mīļākais gadalaiks - balta ziema! Tā arī šajā sestdienā no rīta atvelkot aizkarus, skatos - sniegs! Saucu Ernestu, lai nāk skatīties, un viņš nav divreiz jāsauc! Iesim ārā! Šodien mums liels notikums - ne tikai sniegs pa nakti uzsnidzis, bet arī pirmo reizi uz teātri iesim! Pa ceļam uz Rīgu nevarēju atturēties un nenofotografēt to, kāda pasaule šorīt izskatās. Bilde gan nav diez ko laba, caur mašīnas priekšējo stiklu bildēta, bet tās emocijas, skatoties un atceroties, un ilgojoties arī rītdien pamosties, atvērt aizkarus un ieraudzīt baltu jo baltu pasauli!

Pavisam drīz Ernestam svinēsim divu gadiņu jubileju, un divi gadi - tas taču ir īstais laiks, lai sāktu iet uz bērnu pasākumiem, ne? Esmu gan dzirdējusi, ka domas dalās. Bet dalās tās tikai tāpēc, ka daži divgadnieki var nosēdēt mierā, bet daži nevar. Kā būs mums? - nebija ne jausmas, jo līdz šim neesam bijuši nekur, kur no bērna prasītu spēju nosēdēt mierā. Un vēl protams bija jautājums- vai bērnam patiks. Lai kā negribētos atzīt, bet pirmais pasākums ir sava veida eksperiments (tā teikt - esam gatavi apmeklēt teātri, vai vēl kādu laiciņu jāpagaida..). Sestdien bijām uz muzikālo izrādi "Pifa piedzīvojumi" ar Aishu galvenajā - Pifa lomā, tas nekas, ka rakstīts bij, ka domāta no 4 gadiem. MUMS ĻOTI PATIKA!

Pirmkārt jau - Ernestam patika tas, ka ir tik daudz bērnu! un kur ir bērni, tur vienmēr ir ļoti aktīva un enerģiska gaisotne.

Otrkārt, ar kādu interesi Ernests skatījās, kas uz skatuves notiek. Varēja redzēt, ka bērns ir patiesi pievērsies notiekošajam. Arī pēc tā, ka vienu reizi sabijās, un iespiedās tētim azotē, bet tētis nomierināja un pastāstīja, ka bailēm nav pamata, un Ernests nomierinājies turpināja skatīties izrādi. Aplaudēja līdz ar visiem, rādīja mammai, lai mamma arī skatās, kādi kartupeļi dejo, un kādas mazas smukas vardītes, un kā Pifs uzbrauca debesīs ar baloniem.. Viss likās tik interesants! Arī pakustēties ar mammu mūzikas ritmā, jo izrādē bija daudz dziesmu, kājas pašas cilājās līdzi.

Bet pēc izrādes devāmies ciemos, uz pirti, - mums opim lielā jubileja - 50 palika! Tur varējām arī kārtīgi pa īstam izdejoties, un viss deju placis bij mūsējais, jo ziniet jau kā - tie pieaugušie tādi slinki.. :D Vakarā bijām tik piekusuši, ka līdz ko atnācām mājās, aizmigām tik ciešā miegā, kāds parasti ir pēc aktīvas, lieliski pavadītas dienas!

vienalga kādi laikapstākļi...

Putenis ārā ir ne pa jokam! Atzīšos, ka tā kā laika ziņas neklausos, tad man protams tas bija pārsteigums. Zvans no bērnu dārza, jāiet bērnam pakaļ, jo elektrības neesot, un līdz ar to bērnu dārzā ne pusdienas var pagatavot, ne arī siltums ir.

Bet ārā kāds laiks! Zeme ar debesīm jaucas kopā. Vējš spēcīgs, un sniegs lielām pārslām tiek jaukts pa gaisu kā veļas mašīnā! Bet variantu jau nav, satuntuļoju mazo māsu silti jo silti, iepakoju ratos, plēve pāri, ka bērns droši vien neko neredz, un esam gatavi doties.

Atcerējos vienu dienu agrā pavasarī, māsa tikko bija piedzimusi, un Ernestam bija gadiņš un 3 mēneši, vārdu sakot - nekāds lielais staigātājs no viņa nebija.. Toreiz nodomāju, re kā iet, kad dzīvo aiz aizvērtiem aizkariem.. turklāt nebij vairs nemaz tik agrs, tādējādi aizvērtajiem aizkariem nav attaisnojuma. Apsolu dēlam - pabarosim māsiņu un iesim ārā! puika protams sapriecājas, atnes, apber mani ar savām drēbēm un zābakiem, un nepacietīgs nevar vien sagaidīt, kad mēs, meitenes, sataisīsimies. Un tad nu māmiņa izdomā paskatīties pa logu! Putenis! Sniegs horizontāli traucas gar loga rūtīm... bet ko nu vairs, kas apsolīts - apsolīts! Mans ego, kurš vislabprātāk būtu ietinies pledā, un ne no vietas nekustētos, tā nu aptina garo šalli un vairāk kā stundu brida caur sniegiem... un guva pat baudu. No tā, ka bērnam prieks! tik dabisks neviltots prieks, kura esamības sākums nemaz nebūtu bijis pie atvērtiem aizkariem.

Tā arī šodien, kad atnācām mājās, un saģērbāmies sausās drēbēs, nospriedu, ka labi vien bija šāda obligātā pastaiga. Ernestam gan nepatika lielais vējš, un lielāko ceļa daļu nācās viņu nest.. Tad nu iedomājieties to skatu, kā es nācu mājās, viens bērns uz rokas, ar otru stumju ratus, acis pati pacelt nevaru, jo sejā vējš pūš sniegu tā, ka sāp; un tā mēs gliemeža gaitā nācām mājās. Bet svaigs gaiss ir vajadzīgs. Un istabas siltumu un tējas krūzi visvairāk var novērtēt tikai pēc šādiem ziemīgiem pārgājieniem. Tieši tāpat kā atpūtu vislabāk novērtēt pēc darba. (O, arī elektrība pazuda! Pasaku vakars sveču gaismā!)

Vai Jūs ietu ārā šādā laikā?

Esmu bieži aizdomājusies par to, ka bērni neļauj vairs ļauties slinkumam. Kādreiz, ja gribējās nelīst ārā no mājas, tad arī paliku zem segas. Bet tagad, kopš mums ir mazie, nevar vairs tā slinkot. Sevišķi, ja vēl ir apsolīts, ka iesim ārā! Reti kad ir tādi laikapstākļi, kad bērnam negribas iet ārā, un to jau parasti pārbauda tikai un vienīgi praksē. Kā gan mājās sēžot var uzzināt, kāds ārā ir laiks? To var uzzināt tikai un vienīgi izejot ārā un uz savas ādas pārbaudot.

Mazliet dīvains būs mans apgalvojums, ka tieši tagad, kad nevar vairs slinkot, brīvā laika ir vairāk. Bet tā ir, un iespējams tikai tāpēc, ka tagad to brīvo laiku vairāk novērtēju un arī cenšos izmantot pēc iespējas pilnvērtīgāk. Agrāk brīvajā laikā.. es tiešām slinkoju. Bet tagad - daru to, kas man patīk! Dzīves kvalitāte aug.

Skatoties bildes, kas gada sākumā fotografētas, gremdējos atmiņās :) Un arī šogad ļoti ļoti gaidām baltu jo baltu ziemu!

kastaņu laikā

ā es bērnībā gaidīju kastaņu laiku!!! Katru dienu gāju garām, skatoties, vai jau nekrīt zemē kastaņi, pāris reizes arī norāvu no koka kādu kastani, ko varēja aizsniegt, lai pārbaudītu, vai iekšā jau nesāk brūnoties. Toreiz kastaņi bija uz izķeršanu. Visi sētas bērni vaktēja īsto mirkli, lai savāktu sev klēpi pilnu ar kastaņiem. Un tad tika apstaigāti visi apkārtnē zināmie kastaņi, un kabatās, cepurē lasīti spīdīgi brūni kastaņi. Kurš atradīs lielāko? Kurš pēc tam uztaisīs vislielāko zirnekli ar visgarākajām kājām?

Tagad ainava ir mainījusies, pēdējos gadus ejot garām kastaņiem, pilna zāle ir ar sabirušiem kastaņiem, neviens tos nelasa. Kā tā? Vai bērni mūsdienās ar kastaņiem nespēlējas? Es nekad nevaru atturēties, un vienmēr pāris ielieku sev kabatā, ko pavirpināt starp pirkstiem pastaigas laikā. Kastaņu virpināšana lieliski palīdz pret stresu. Atceros, vecmammai bij paladziņš sašūts, kur kastaņi iekšā - vienkārši lielisks masāžas rīks! Arī mazajai meitiņai tiek rotaļlieta, audumā iešūti kastaņi, citā maisiņā atkal zīles, vēl citā - čiekuri. Iedodu arī rokās, lai sajūt, aptausta kastani, bet tas ir viens mirklis, un rociņa jau pie mutes, jānogaršo :)

Vakar gājām visi lasīt kastaņus. Ernests nopietni piegāja lietai, meklēja kastaņus, ņēma ārā no miziņām, lasīja maisiņā. Nesa man rādīt, kādu kastani atradis. Un kastaņu tik daudz! Visa zeme pilna, tiešām, liekas, ka itin neviens bez mums kastaņus nevāc. Vakarā taisījām aitiņas. Ernestam pats meistarošanas process patika daudz labāk nekā pēc tam spēlēties.. Toties māsai vairs nevienu citu rotaļlietu nevajadzēja, kā tikai kastaņu aitiņu! Šodien taisīsim zirnekli un zīļuku! Tik daudz dažādu rotaļu ar dabas veltēm ir tikai rudenī!

Kādu laiku atpakaļ Māmiņu Klubā bij rakstīts par kastaņu vannu.. Ak, cik ļoti man gribētos tādu uztaisīt, mums te kastaņu pietiktu ne vienai vannai vien, bet mazā māsa vēl maziņa, viņa visu vēl iepazīst caur muti, un kastaņiem lielums kā reiz radīts tādai mazai mutītei. Vannosimies mēs nākamgad! Noteikti! Un pēc tam kastaņus liksim zemē, lai aug, lai mēs pie mājas varam iestādīt kastaņu aleju, kas rudenī priecēs ar kastaņu ražu, bet pavasarī ar gaišām kastaņu svecēm.

vecāki kā vērotāji

Ernests nāk pie manis, vienā rokā turēdams māsas zābaku, otrā savu krūzīti, kurā biju sataisījusi dzērveņu dzērienu.. Acis mirdz! Tik priecīgs rāda man, ka pielējis māsas zābaku pilnu! Apgāž otrādi - un tek..

Seko nopietna saruna, stāstu, ka nedrīkst māsas zābakā liet iekšā itin neko, tagad zābaciņš slapjš, ārā nevaram iet, jo māsai nav ko kājās vilkt.

Ernests uzvelk lūpu, jūtot manu balss intonāciju - NEDRĪKST!

bet dziļi sirdī nesaprotu - kā lai dusmojas, redzot šo mirdzumu acīs! Bērns taču izpēta, iepazīst pasauli! Un noteikti bija aizraujoši ieliet māsas zābakā, kas taču arī līdzinās krūzei pēc izskata, savu padzērienu, un pēc tam skatīties, kā tas izlīst - no zābaka! un baltais zābaciņš palicis mazliet rozā..

Tas, ka bērni uzvedas kā bērni, taču nav iemesls dusmām, vai ne? Vispār, ja otrs cilvēks nedara kaut ko tādu, ko Tu gribēji, lai viņš dara, ne jau viņš ir vainīgs, un nav itin nekāda pamata dusmoties uz otru. Tikai bieži gadās par to aizmirst, un mēs dusmojamies. Tādos brīžos vajag apstāties un padomāt, par ko tad īsti esam dusmīgi, un iemesls bieži vien ir tieši tas, ka KAUT KAS nav noticis pēc MŪSU prāta. Tad vajag ieelpot un aizskaitīt līdz 10.. Un saprast, ka tas nav dumsu vērts! Arī otram ir tiesības izvēlēties..

Vecākiem jābūt kā vērotājiem. Viņi palīdz, dod padomu, pamācību, ja tas vajadzīgs, bet visvairāk - viņi vēro! Bērns iepazīst pasauli PATS, nevis pēc mūsu scenārija, un mums ir dota šī brīnišķīgā iespēja - vērot, piedalīties, bet neuzbāzties ar saviem noteikumiem, un pieņemot to, ka bērns PATS mācās, atļaujot viņam pašam pētīt un pārbaudīt robežas, mums vairs nav iemesla dusmoties par sīkumiem. Jā, es varēju sekot ikvienam solim, ko bērns dara, un kontrolēt katru rīcību, es varēju uzreiz skriet klāt un ņemt nost zābaku, sakot ka nedrīkst. Bet es atļāvu paskatīties, kas notiek. Un tad parunājam - kāpēc nedrīkst. Bet bērnam ir jāredz - kāpēc tad nedrīkstēja - tagad zābaks ir slapjš, un ārā nevaram iet. Kā lai savādāk saprot lietu kārtību, ja ne savām acīm redzot, rokām pārbaudot, ausīm dzirdot, ar visām maņām sajūtot? Kā tad ir iespējams mācīties no kļūdām, ne reizi tās nepieļaujot?

Mūsmājās piedzina kucēni, mazi, silti bumbulīši. Es iedodu vienu Ernestam un vēroju, cik viņš uzmanīgi tur mazo suņuku, un vēro, noliecas, kaut ko saka viņam, un nes māsai rādīt - abiem lieli prieki!

Es - vērotājs no malas, un arī man ir prieks! Pasaulē ir tik daudz interesantu lietu, un tās var ieraudzīt tikai tā - apstājoties un paskatoties. Bērni motivē atvērt acis!

miedziņš

Cik skaists septembris! Ar šo ierakstu iesāku rakstīt blogu vakar, šodien pārlasot, saprotu, ka itin nemaz neizklausās pēc patiesības. Nē, septembris jau ir skaists, tikai mēs esam paspējuši noķert ne tikai saulīti un labo laiku, bet arī iesnas un kakla sāpes, tāpēc šodienas drūmais laiks liekas vēl drūmāks. Par sevi jau es tā, varu tak izturēt to "galva kā spainis" sajūtu, ne jau pirmo reizi mūžā, bet iedomājoties kā tas ir mazam 7 mēnešus vecam bērniņam, kuram deguns pilns, grūti paelpot, un līdz ar to arī paēst - viņam iesnas ir briesmīgs pārbaudījums, pat vēl briesmīgāks nekā deguna tīrīšana, no kuras tik ļoti gribas izvairīties... nekad agrāk viņš ar šādu sajūtu nav saskāries.

Pastāstīšu par savām bailēm, kad Ernests uzsāka bērnu dārza gaitas.. Es tiešām nesapratu, kā audzinātājas manu bērnu noliks gulēt, un jau iztēlojos, ka neviens no bērniņiem negulēs, jo manējais taisīs traci. Tā parasti mājās ir, ne par ko negrib iet gulēt, bet miegs nāk, un garastāvoklis kļūst čīkstīgs, un citreiz stundas paiet kamēr man izdodas bērnu nolikt gulēt. Tāpēc iedomājieties manu izbrīnu, kad jau pirmajā dienā Ernests ir ielīdis savā gultiņā, un minūtes jautājums - mans bērns jau guļ. Arī nākamajā dienā, un aiznākamajā. Ar interesi gaidīju nedēļas nogali, lai redzētu, kas būt. Un ticiet vai ne - Ernests ap 12:30 iekārtojās gultā (tiesa, mūsu, nevis savā), pats sasedzās, un aizmiga.

Cik skaists ir bērna miegs! un kāds man uzdevums - vissvarīgākais - būt par mazo sapnīšu sargu. Ak, pāršķiru lapu.. cenšos klusi klusi, bet galīgi bez skaņas neizdodas. Mazā meitiņa nopūšas, un pagriež galviņu uz otriem sāniem.. Ja bērns pamodīsies, es būšu tepat. samīļošu, padungošu šūpuļdziesmu un klusi klusi ielikšu gultiņā atpakaļ. Sliktais sapnītis ir prom.. dusi saldi, kukulīt..

Par ko gan mazs bērniņš sapņo, tas paliks mūžam noslēpums. Arī man gadās spilgti sapņi, par kuriem pēc tam domājot, atrodu kādas paralēles ar tajā dienā pārdzīvoto. Tad iedomājos - cik lieli sapņi ir bērnam! viņam katra diena ir tik pilna ar jaunu informāciju, viņš katru dienu atklāj pasauli.

Esat redzējuši filmu 50 first dates ? Katru dienu piecelties un uzzināt savu dzīvi no jauna. Tā ir šokējoša pieredze. ne mazāk šokējoša, kā ieraugot visu pirmo reizi, viss ir svešs, nezināms.

Mammām ir vistrauslākais miegs, ne? Katru bērna nopūtu dzirdam. Bet vienu rītu gan es biju pārsteigta. Pamostoties gribu izstaipīt kājas, bet nevaru, jo man pie kājām viens mazs cilvēkbērns ir saritinājies un saldi jo saldi guļ. Pa kuru laiku? Nudien nedzirdēju.

Un cik patīkami pa kluso paskatīties, kā mans mazais dēliņš smuki iet rindiņā ar citiem bērniem pastaigā. :) Bērnu dārzā tiešām ir savi noteikumi, un bērns to ļoti labi jūt - mājās var tā un šitā, bet bērnu dārzā ne. un otrādi, ir lietas, ko var bērnu dārzā, bet mājās tas ir aizliegts.

No rīta gan ejam uz bērnu dārzu raudādami, kaut arī Ernests pats saka, ka viņam patīkot bērnu dārzā. Tomēr ātri nomierinās, un kad es atnāku pakaļ, tā mazajam acis zib, skatās, ko man atnest parādīt. Mājās nākam dziedādami un dejodami!

nestreb karstu!

Nestreb karstu ;)

Ja man šodien ir jāraksta par bērnu dārzu, es to daru ar pilnīgi savādākām emocijām, nekā vakar.. Mazliet jau sevi nolamāju par to, ka nevarēju paciesties, un pāris dieniņas pagaidīt, lai uzrakstītu, kā tad mums iet. Jā, pirmās dienas mums gāja traki, un man bija lieli kreņķi, jo es aizeju bērnam pakaļ un viņš histērijā metas pie manis, un prom vairs negrib iet, arī tētim satraukums, jo bērns tāds tramīgs vakarā, vairs tik daudz nesmej, netrako. Bija ļoti lielas bailes no tā, ka šāda piespiedu palikšana dārziņā nodarīs vairāk posta maza bērna personībai, nekā no tās kāds labums būs, kaut arī audzinātājas saka, ka daudziem bērniem tā ejot, ka sākumā raudot, kad mamma vai tētis aiziet prom, un daži raudot arī visu dienu.

Ir ceturtā diena dārziņā! mēs paliekam līdz pusdienslaikam, paēdam pusdienas, un tad dodamies mājās, kamēr citi bērniņi iet uz gultiņām gulēt pusdienslaiku.

šorīt no rīta tētis aizveda Ernestu uz dārziņu, atnāk mājās, un saka man: "Gaidi zvanu, Ernests palika brēcot.." Man satraukums ne pa jokam, visu laiku domāju, kā viņam tur iet, ap 9:00 uzzvanu, bet audzinātājas mierina, ka neesot tik traki, paraudot, pasēžot, lāci pamīļojot.. Bet nu kas tas par mierinājumu, es iztēlojos, kā viņš sēž uz tā krēsla ar lāci, skatās ārā pa logu un ik pa laiciņam raud..

Pulkstens 11:45 mēs ar māsu klusītēm ielavāmies priekštelpā un klausāmies - klusums! Laba zīme. Klusītēm paveram durvis, skatos, Ernests ar citiem bērniem un audzinātāju spēlējas, ierauga mani, smaida, nāk klāt, nes mantas rādīt.. Pilnīgi kā samainīts! Uz mašīnu ejot dziedādams un lēkādams nāca man pakaļ.

Man kā akmens no sirds ir novēlies! Jo es tiešām apsvēru iespēju, ka nav ko bērnu mocīt, viņš vienkārši nav gatavs iet uz dārziņu. Bet adaptācijas periods katram ir savādāks, un mums, redz, ceturtajā dienā jau viss bija kārtībā. Citi bērniņi iejūtas jau ar pirmo dienu, bet citiem vajadzīgas vairākas nedēļas. Un to izrādās, bieži vien iepriekš nevar zināt..

Atziņas, ko mēs guvām:

1. Uz bērnu dārzu bērnu ir jāved tētim! Bērns jau ir pieradis tētim teikt "attā", jo tētis katru dienu iet uz darbu, un nāk vakarā mājās, līdz ar to arī bērnu dārzā vieglāk ir šķirties no tēta, nekā no mammas, ar kuru ir pierasts būt kopā no rīta līdz vakaram.

2. Nevajag uzdot tādus jautājumus "Nu kā tad tev gāja, kā patika utt", jo bērns vēl nesaprot, nemāk pastāstīt. Vajag jautāt konkrēti: "Vai Tev šodien patika spēlēties?" "Vai rīt nāksim atkal?" Lai var atbildēt ar jā vai nē.

3. Mammai ir jānomierinās! Bērni no rītiem bērnu dārzā paraud, un tas ir normāli. Tā viņi reaģē uz šķiršanos, viņi vēl nemāk pateikt, ka pēc mums ilgosies, un izrāda to, kā nu māk. Tāpēc es uzskatu, ka nevajag pie katras raudāšanas uzriez skriet mīļot mazo, jo tā bērnam ir tikai grūtāk, jo seko atkal šķiršanās.

4. Noteikti bērnam jāpastāsta, kad būsim pakaļ, lai viņš rēķinās ar mums, un zina, ka var uzticēties.

5. Bērnam pietiekami liels stress jau ir no pašas pārmaiņas kā tādas - nu ir jāiet uz dārziņu, tāpēc domāju nav vajadzīgs vēl papildus stress, kas saistīts ar gulēšanu svešā vietā. Pirmajā nedēļā labāk aiziet ciemos uz bērnu dārzu līdz pusdienām, un tad nākt mājās. Un tad pēc tam jau var skatīties, kā mazais ir iejuties, un vai ir gatavs arī palikt kopā ar citiem bērniņiem, lai dotos gulēt.