nestreb karstu!

Nestreb karstu ;)

Ja man šodien ir jāraksta par bērnu dārzu, es to daru ar pilnīgi savādākām emocijām, nekā vakar.. Mazliet jau sevi nolamāju par to, ka nevarēju paciesties, un pāris dieniņas pagaidīt, lai uzrakstītu, kā tad mums iet. Jā, pirmās dienas mums gāja traki, un man bija lieli kreņķi, jo es aizeju bērnam pakaļ un viņš histērijā metas pie manis, un prom vairs negrib iet, arī tētim satraukums, jo bērns tāds tramīgs vakarā, vairs tik daudz nesmej, netrako. Bija ļoti lielas bailes no tā, ka šāda piespiedu palikšana dārziņā nodarīs vairāk posta maza bērna personībai, nekā no tās kāds labums būs, kaut arī audzinātājas saka, ka daudziem bērniem tā ejot, ka sākumā raudot, kad mamma vai tētis aiziet prom, un daži raudot arī visu dienu.

Ir ceturtā diena dārziņā! mēs paliekam līdz pusdienslaikam, paēdam pusdienas, un tad dodamies mājās, kamēr citi bērniņi iet uz gultiņām gulēt pusdienslaiku.

šorīt no rīta tētis aizveda Ernestu uz dārziņu, atnāk mājās, un saka man: "Gaidi zvanu, Ernests palika brēcot.." Man satraukums ne pa jokam, visu laiku domāju, kā viņam tur iet, ap 9:00 uzzvanu, bet audzinātājas mierina, ka neesot tik traki, paraudot, pasēžot, lāci pamīļojot.. Bet nu kas tas par mierinājumu, es iztēlojos, kā viņš sēž uz tā krēsla ar lāci, skatās ārā pa logu un ik pa laiciņam raud..

Pulkstens 11:45 mēs ar māsu klusītēm ielavāmies priekštelpā un klausāmies - klusums! Laba zīme. Klusītēm paveram durvis, skatos, Ernests ar citiem bērniem un audzinātāju spēlējas, ierauga mani, smaida, nāk klāt, nes mantas rādīt.. Pilnīgi kā samainīts! Uz mašīnu ejot dziedādams un lēkādams nāca man pakaļ.

Man kā akmens no sirds ir novēlies! Jo es tiešām apsvēru iespēju, ka nav ko bērnu mocīt, viņš vienkārši nav gatavs iet uz dārziņu. Bet adaptācijas periods katram ir savādāks, un mums, redz, ceturtajā dienā jau viss bija kārtībā. Citi bērniņi iejūtas jau ar pirmo dienu, bet citiem vajadzīgas vairākas nedēļas. Un to izrādās, bieži vien iepriekš nevar zināt..

Atziņas, ko mēs guvām:

1. Uz bērnu dārzu bērnu ir jāved tētim! Bērns jau ir pieradis tētim teikt "attā", jo tētis katru dienu iet uz darbu, un nāk vakarā mājās, līdz ar to arī bērnu dārzā vieglāk ir šķirties no tēta, nekā no mammas, ar kuru ir pierasts būt kopā no rīta līdz vakaram.

2. Nevajag uzdot tādus jautājumus "Nu kā tad tev gāja, kā patika utt", jo bērns vēl nesaprot, nemāk pastāstīt. Vajag jautāt konkrēti: "Vai Tev šodien patika spēlēties?" "Vai rīt nāksim atkal?" Lai var atbildēt ar jā vai nē.

3. Mammai ir jānomierinās! Bērni no rītiem bērnu dārzā paraud, un tas ir normāli. Tā viņi reaģē uz šķiršanos, viņi vēl nemāk pateikt, ka pēc mums ilgosies, un izrāda to, kā nu māk. Tāpēc es uzskatu, ka nevajag pie katras raudāšanas uzriez skriet mīļot mazo, jo tā bērnam ir tikai grūtāk, jo seko atkal šķiršanās.

4. Noteikti bērnam jāpastāsta, kad būsim pakaļ, lai viņš rēķinās ar mums, un zina, ka var uzticēties.

5. Bērnam pietiekami liels stress jau ir no pašas pārmaiņas kā tādas - nu ir jāiet uz dārziņu, tāpēc domāju nav vajadzīgs vēl papildus stress, kas saistīts ar gulēšanu svešā vietā. Pirmajā nedēļā labāk aiziet ciemos uz bērnu dārzu līdz pusdienām, un tad nākt mājās. Un tad pēc tam jau var skatīties, kā mazais ir iejuties, un vai ir gatavs arī palikt kopā ar citiem bērniņiem, lai dotos gulēt.