Ernests nāk pie manis, vienā rokā turēdams māsas zābaku, otrā savu krūzīti, kurā biju sataisījusi dzērveņu dzērienu.. Acis mirdz! Tik priecīgs rāda man, ka pielējis māsas zābaku pilnu! Apgāž otrādi - un tek..
Seko nopietna saruna, stāstu, ka nedrīkst māsas zābakā liet iekšā itin neko, tagad zābaciņš slapjš, ārā nevaram iet, jo māsai nav ko kājās vilkt.
Ernests uzvelk lūpu, jūtot manu balss intonāciju - NEDRĪKST!
bet dziļi sirdī nesaprotu - kā lai dusmojas, redzot šo mirdzumu acīs! Bērns taču izpēta, iepazīst pasauli! Un noteikti bija aizraujoši ieliet māsas zābakā, kas taču arī līdzinās krūzei pēc izskata, savu padzērienu, un pēc tam skatīties, kā tas izlīst - no zābaka! un baltais zābaciņš palicis mazliet rozā..
Tas, ka bērni uzvedas kā bērni, taču nav iemesls dusmām, vai ne? Vispār, ja otrs cilvēks nedara kaut ko tādu, ko Tu gribēji, lai viņš dara, ne jau viņš ir vainīgs, un nav itin nekāda pamata dusmoties uz otru. Tikai bieži gadās par to aizmirst, un mēs dusmojamies. Tādos brīžos vajag apstāties un padomāt, par ko tad īsti esam dusmīgi, un iemesls bieži vien ir tieši tas, ka KAUT KAS nav noticis pēc MŪSU prāta. Tad vajag ieelpot un aizskaitīt līdz 10.. Un saprast, ka tas nav dumsu vērts! Arī otram ir tiesības izvēlēties..
Vecākiem jābūt kā vērotājiem. Viņi palīdz, dod padomu, pamācību, ja tas vajadzīgs, bet visvairāk - viņi vēro! Bērns iepazīst pasauli PATS, nevis pēc mūsu scenārija, un mums ir dota šī brīnišķīgā iespēja - vērot, piedalīties, bet neuzbāzties ar saviem noteikumiem, un pieņemot to, ka bērns PATS mācās, atļaujot viņam pašam pētīt un pārbaudīt robežas, mums vairs nav iemesla dusmoties par sīkumiem. Jā, es varēju sekot ikvienam solim, ko bērns dara, un kontrolēt katru rīcību, es varēju uzreiz skriet klāt un ņemt nost zābaku, sakot ka nedrīkst. Bet es atļāvu paskatīties, kas notiek. Un tad parunājam - kāpēc nedrīkst. Bet bērnam ir jāredz - kāpēc tad nedrīkstēja - tagad zābaks ir slapjš, un ārā nevaram iet. Kā lai savādāk saprot lietu kārtību, ja ne savām acīm redzot, rokām pārbaudot, ausīm dzirdot, ar visām maņām sajūtot? Kā tad ir iespējams mācīties no kļūdām, ne reizi tās nepieļaujot?
Mūsmājās piedzina kucēni, mazi, silti bumbulīši. Es iedodu vienu Ernestam un vēroju, cik viņš uzmanīgi tur mazo suņuku, un vēro, noliecas, kaut ko saka viņam, un nes māsai rādīt - abiem lieli prieki!
Es - vērotājs no malas, un arī man ir prieks! Pasaulē ir tik daudz interesantu lietu, un tās var ieraudzīt tikai tā - apstājoties un paskatoties. Bērni motivē atvērt acis!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru