Lelles kakā

Ciemojoties tēva mājās, paņēmu bērniem pāris savas lelles, kuras stāvēja skapī, maisos. Tagad viņām sākas otrā dzīve, tiesa, mazliet brutālāka kā iepriekšējā, jo es jau tās lelles dabūju diezgan apzinīgā vecumā, ap 10 gadiem. Maniem bērniem tagad vecākajam tikko palika 3 gadi, jaunākajam 1 gads 9 mēneši.

Tā nu tagad viena no iecienītākajām spēlēm ir leļļu aprūpēšana. Un ziniet ko? Tās lelles tikpat kā to vien dara, kā visu laiku kakā. Jāliek uz poda, jāmazgā dibeni. Jāģērbj nost un jāģērbj atkal atpakaļ.

Interesanti - kāpēc tā. Ar lellēm taču var darīt tik daudz ko citu. Bet nē - viņām visu laiku vajag uz poda. Vai tāds jau bērniem ir priekšstats par bēbīšiem? Ka viņi to vien dara kā kakā? :D Ja tā, tad nez kā tāds radies? Vai brālis atceras, kā mazā māsiņa tik gulēja gultiņā un mēs viņai kopā autiņus mainījām?

Ir par ko padomāt....

Iemigšanas rituāls

Mana mazā meita aizmigt var tikai tad, kad pāri galvai pārvilkusi segu. Kamēr tas nav noticis, es skaidri zinu - viņa negulēs. Brālis nekad tā nav darījis, viņam pat nepatīk segas, labprāt gulētu pilnībā bez, bet redz kā māsa - tikai un vienīgi ar segu, un pāri galvai, tā, ka vakaros, kad ienāku istabā, nevaru pirmajā brīdī saprast, vai mans bērns tur tajā segas čupā ir iekšā vai nav. :)

Laikam būs tētī atsitusies. Arī viņam patīk segas. Savukārt man ļoti nepatīk, ja sega ir ķermeņa augšpusē. Labāk tad mazliet pasalstu, nekā sasedzos līdz ausīm. Es smoku nost. Tas tā dīvaini, ja aizdomājas, kā man patīk šalles, savukārt vīrs nevar šalles ciest, jo viņam nepatīk, ja kaut kas ir aptīts ap kaklu.

Paņēmu segu nost no mazās galviņas. Citādi pamodīsies nosvīdusi savā migā. :)

Bailes un dzemdības

Par bailēm no dzemdībām es aizdomājos divas reizes:

1. Tad, kad man bija bailes.

2. Un tad, kad sapratu, ka man vairs šo baiļu nav.

Mājas darbi

Ziniet, kādas man šodien radās pārdomas? Par mājasdarbiem. Šobrīd mani mazie iet bērnu dārzā, un tie mājasdarbi jau nav nekādi nopietnie, bet tik un tā. Ir uzdevums mājās KOPĀ ar bērnu kaut ko pagatavot, lai nestu uz dārziņu.

Mēs tā arī darām, kopā ar bērnu ķeramies pie krāsām, ļauju viņiem izpausties. Rezultāts.. brīnišķīgs. :) Maza bērna, kuram vēl nav divi gadi, mākslas darbs. Salīdzināt ar pieaugušo darbiem nevar un nedrīkst, tā ir pavisam cita kategorija.

Bet bērnu dārzā citiem bērniem līdzi mammas tamborētas, izcakotas lietas. Kurām blakus mūsu darbiņš protams izskatās visai pabriesmīgi. Nav ko tur slēpt.

Jautājums - vai es darīju pareizi? Varbūt šie mājasdarbi ir nevis, lai kopā ar bērnu gatavotu, bet tā ir sava veida klusā mammu sacensība, kurai sanāks labāk, skaistāk? Ja tā ir sacensība, vai to iemācās arī bērni? "Kuram skaistāk, tas labāks?"

Kad bērni sāk salīdzināt? Ja nu tas bērns, kuram mamma cakojusi to lietiņu, tagad skatās ar pārākumu, jo nu būsim godīgi - tā patiešām ir skaistāka. Vai arī man bija vienatnē kaut kas jāuzcako, lai bērnam nav pēc tam kauns par savu atnesto mantu, kuru lai arī ir gatavojis viņš pats? Lai citi viņu neapceļ.

Šobrīd jau kaut kā neticās, ka tik maziņi bērniņi salīdzinās un izrādīs pārākumu, bet kā būs vēlāk. Kāda tad ir pareizā taktika dzīves skolā? Darboties kopā ar bērnu, ļaut viņam pašam darīt? Vai arī izdarīt pašai, jo "visas mammas tā dara"?

Kādas ir Jūsu domas? Priecātos tās dzirdēt.

Ķirbju ražu novācot..

Vakar mēs novācām visus ķirbjus, un bērni par šo dienas pasākumu bija sajūsmā, jo mums lielākā daļa ķirbīšu ir tādi, kurus bērns var panest bez grūtībām.

Tā nu mamma stāvēja, padeva pa vienam ķirbītim no piekabes, bet abi mazie rūķīši cītīgi nesa uz kaudzi, un skrēja atpakaļ - kurš pirmais paspēs pēc nākamā.  

Pirmais gads vieglāks

Man ir divi bērni, kuru vecuma starpība ir 1 gads un 3 mēneši.  

Atceros, kā daudzi reaģēja tad, kad uzzināja - mums tik drīzi būs otrais - viņi juta man līdzi. Un mierināja, ka pirmais gads būšot tas grūtākais, pēc tam jau paliks vieglāk.  Uzsverot tieši to pirmo gadu, kas būšot kā pārbaudījums, un kas vienkārši būs jāpārdzīvo.  

Māsas skolotājs Nr.1. ir - brālis!

Ja pirmais bērns ļoti daudz ko iemācās, vērojot un klausoties vecākus, tad otrais bērns par savu pirmo skolotāju ir izvēlējies vecāko brāli (māsu). Vai Jūs arī ko tādu esat novērojušas? Mūsu mājās tāda kārtība nu ir. 

Ikviena darbība, ikviens garšo/negaršo vai patīk/nepatīk, viss tiek noskatīts, kā to dara vecākais brālis. Vecākais brālis kakas sauc par papām - māsa arī. Vecākais brālis pildspalvas sauc par papabauc - māsa arī. Vecākajam vajag čurāt stāvus. :) Māsai arī! 

Kad Ernests bija maziņš, mēs bijām ciemos, kur bija viens 2 gadus vecāks puika. Ak, kā viņam patika mazos mācīt! Ņēma lietas, nesa klāt, mācīja, kā tās sauc, rādīja, kas ar tām jādara. Nu to novēroju arī mūsu ģimenē. Ne tikai māsai gribas brāli it visā atkārtot, bet arī brālim patīk būt par skolotāju, un mācīt mazo māsu. Ne tikai darbos, bet arī nedarbos. Pats par sevi saprotams! :)