Kur ir mana pumpa?

Sēžu istabā, bērns blakus gultā guļ. No rīta temperatūra, pie 39 grādiem..Eh, tā slimošana neliek mieru arī vasarā. Labi, ka izdevās iemidzināt, lai bērns atpūšas. Jau trīs stundas guļ. Pēkšņi viņa tik skaidri prasa - Kur ir mana pumpa?
Es protams, atbildum prastu - Tev pumpa pazuda?
Skatos.. nē, bērns vēl joprojām guļ. Un sapnī meklē savas pumpas. :)

Atceros, ka man mamma teica, ka es arī mēdzot pa naktīm runāt, tikai viņa neko neesot sapratusi. Ak, kādos kompleksos mani tas toreiz iedzina. Man riebās klases ekskursijas, kur jāpaliek pa nakti. Man bija tādas bailes, ja nu es pa miegam pasaku kaut ko tādu, ko es negribu, lai kāds uzzina?

Bet īstenībā, cilvēki, kas pa miegam runā, ir tik mīļi. :)  Kaut kas man tajā visā procesā ļoti patīk. Un nu es varu droši runāt pa miegam, man nav bail.

Nevar kost maziem bērniem

Intra (2 gadi 4 mēneši) nu tik mīlīgi pukojas, kad viņai iekož ods... :) Aizdzinusi odu prom, un pasūdzējusies man, ka šis kož, viņa saka odam : nu nu nu, nevar kost maziem bērniem, nevar. :) :) :)

Māsa, tas bija lietus!

Pati vien jau samācīju bērnu uz muļķībām. Šodien bija tik karsta diena, un laistot dārzu un siltumnīcas, protams, gribējās pašļakstīties, sākumā jau virsū negāzām, bet tikai ar šļūteni kājas mazgājām. Bērniem tā iepatikās. Pēc pusstundas siltumnīcā, kurā ir pie 40 grādiem, ticat vai ne, bet dabūt aukstu ūdeni uz galvas ir tīri patīkami.

Ernests to vērodams, prasa, kas tas ir. Stāstu, ka lietutiņš. Viņš arī gribot. Nu labi, pacēļu šļūteni gaisā, tā lai tiešām tikai rasina, un bērns sajūsmā.

Māsa tad gulēja pusdienslaiku.. Kad viņa piecēlās, Ernests gribēdams viņu iepriecināt, ņem un ielaiž māsai sejā ar šļūteni ūdeni. Lieki piebilst, ka māsa par to nebija sajūsmā, un brāļa paskaidrojumi, ka tas esot lietutiņš, bija pilnīgi pie vienas vietas.

Bet ar ūdeni šļakstīties mums patīk. Kaut tik tie odi būtu mazāk, jo tagad šie pie ezera ir nometni ierīkojuši. Gluži kā ierakumos nu gaida pretinieku - Cilvēku.

Ziedi mammai un māsai

Ar māsu gatavojām pusdienas, kamēr Ernests turpat pagalmā spēlējās. Biju novērsusies kādu mirkli, un neskatījos, ko Ernests dara, pēkšņi veras durvis un nāk Ernests pilnu klēpi narcisēm, pusi iedeva man, pusi māsai un abas sabučoja. Visas narcises no puķudobes mājas priekšā ir pazudušas. :) Mīļums pāri visam!

Darela pēdās...

Nebūtu melots, ja es teiktu, ka mana bērnība pagāja Darela pēdās. Biju sajūsmā par dzīvo radību, konkrētāk, par abiniekiem un kukaiņiem, (labi, vēl joprojām esmu, šodien siltumnīcā tritonu satikām) līdz 12 gadu vecumam biju izlasījusi visas latviski izdotās Darela grāmatas, kā arī attiecīgās grāmatas no Apvāršņa sērijas.. un sapņoju, ka varētu braukt uz džungļiem čūskas medīt.

Šis ir mūsu šovakar sastaptais tritons.

Tagad kā mamma novēroju savus bērnus. Ernests ir līdzīgs man, viņš ar apbrīnu pēta kā gliemežus un zirnekļus, tā arī vardes un krupjus. Māsai savukārt ir tā, paskatās papriecājas un pievēršas kaut kam citam, bet Ernests ap krupi var stundām ņemties, pētīt to, nēsāt, prasīt mammai, kāpēc tieši tā, kur krupin nagi, kā viņš ēd, ko viņš ēd. Pateicu, ka krupis ēd kukaiņus, pēc tam vairākas reizes redzu, Ernests nes krupi barot, vakara saulē knišļi laidelējas, Ernests ierauga, pienes krupi, izstiepj rociņu un saka - ĒD! Nebaidies, ēd.

"Mammu, mammu, krupis pīkst kā pele, viņam kut".. Nākamajā dienā atklājām, ka lielās krupju mammas nepīkst, kad tām pieskaras, nepīkst, bet krupju tēviņi gan pieķeras pie rokas tā, ka var kā rokassprādzi nēsāt.  Re, šinī bildē ir redzama Ernesta rokassprādze, kas mēģināja aizlīst aiz jakas. :)

Visgrūtākais, loģiski, ir palaist krupīti, lai viņš dodas mājās. Ja vēl krupis aiziet mājās ātrāk, nu tad bez asaras neiztikt. Labi, ka krupjus un vardes nu var sastapt katru dienu. Arī vīngliemezis nekur prom netaisās...

Eksāmens ar bērnu

Tā nu lūk iet, darbu atrast šķiet nereāli sievietei, kurai ir divi mazi bērni, tāpēc gāju kursos, lai radītu sev darbavietu pati. Divas nedēļas uz kursiem pa visu laiku netiku, jo bērni slimoja, bet pēdējos divus mēnešus bērni katru dienu iet uz dārziņu (par to liecina pirmo reizi dzīvē tik lielais bērnudārza rēķins :D). Līdz pienāk eksāmenu diena. Pulkstens 4:00 no rīta, bērns sāk vemt. Un vemj vēl 10:00, ar tādu interesantu intervālu, ik pa 2 stundām, kā pēc pulksteņa. 10:00 nospriedu, ka uz 12:00 jābūt gatavai. Temperatūras nav, nez cik reizes visa rīta laikā sazvanos ar ārstu, pat paspējam līdz viņam aizskriet, nezin, kas par lietu. Nu ko, bet eksāmenu kavēt nevar, speciāli no Rīgas brauc tie, kas eksāmenu pieņems. Jādodas ar visu bērnu. Parasti tik enerģiskais trīsgadnieks nu ir tik nevarīgs, spēka viņam nav, bāls no vaiga, sēž man visu laiku klēpī un ik pa laikam prasa padzerties.

Pienāk mana kārta, dodos ar visu bērnu uz eksāmenu telpu, pāris jautājumos sanāca saminstināties, jo bērns prasīja dzert, bet eksāmens nokārtots, un kā saņēmu rokās diplomu, bērns vemj (smej vai nesmej, pulkstens 12:00). Tā gan bija pēdējā reize. 14:00 jau gaidīju nākamo pūtienu, bet tas par laimi nesekoja.

Traki grūti jau bija, rāvos uz divām pusēm, mēģinot saudzēt bērnu, nesu viņu klēpī, un visu laiku domāju, ka labāk jau būtu bijis palikt mājās, bet no otras puses - nedrīkst neaiziet uz eksāmenu. Ja būtu bijusi temperatūra, tad būtu bijis jāpaliek mājās. Bet par laimi, nebija.

Nākamajā dienā ne ziņas, ne miņas no slimības. Un šķiet, vakardienas neiztērētā enerģija pieplusojās šodienas enerģijai un uz riņķi vien, uz riņķi vien bērns man iet.  Nez, vai vienkārši kaut ko bija bērns saēdies, vai tas kāds mini-vēdervīruss. Kurš nu pateiks.

Zālīte uz Lieldienām

Viss, kas nepieciešams- olu kaste, olu čaumalas, ko rūpīgi izskalojam, un izmazgājam plēvīti ārā, paciņa kaķu zāles, un kūdra.

Nedēļu pirms lieldienām, ielikām čaumalās kūdru, sasējām zālīti, un katru dienu ar špricīti nedaudz aplaistījām, lai aug.