Darela pēdās...

Nebūtu melots, ja es teiktu, ka mana bērnība pagāja Darela pēdās. Biju sajūsmā par dzīvo radību, konkrētāk, par abiniekiem un kukaiņiem, (labi, vēl joprojām esmu, šodien siltumnīcā tritonu satikām) līdz 12 gadu vecumam biju izlasījusi visas latviski izdotās Darela grāmatas, kā arī attiecīgās grāmatas no Apvāršņa sērijas.. un sapņoju, ka varētu braukt uz džungļiem čūskas medīt.

Šis ir mūsu šovakar sastaptais tritons.

Tagad kā mamma novēroju savus bērnus. Ernests ir līdzīgs man, viņš ar apbrīnu pēta kā gliemežus un zirnekļus, tā arī vardes un krupjus. Māsai savukārt ir tā, paskatās papriecājas un pievēršas kaut kam citam, bet Ernests ap krupi var stundām ņemties, pētīt to, nēsāt, prasīt mammai, kāpēc tieši tā, kur krupin nagi, kā viņš ēd, ko viņš ēd. Pateicu, ka krupis ēd kukaiņus, pēc tam vairākas reizes redzu, Ernests nes krupi barot, vakara saulē knišļi laidelējas, Ernests ierauga, pienes krupi, izstiepj rociņu un saka - ĒD! Nebaidies, ēd.

"Mammu, mammu, krupis pīkst kā pele, viņam kut".. Nākamajā dienā atklājām, ka lielās krupju mammas nepīkst, kad tām pieskaras, nepīkst, bet krupju tēviņi gan pieķeras pie rokas tā, ka var kā rokassprādzi nēsāt.  Re, šinī bildē ir redzama Ernesta rokassprādze, kas mēģināja aizlīst aiz jakas. :)

Visgrūtākais, loģiski, ir palaist krupīti, lai viņš dodas mājās. Ja vēl krupis aiziet mājās ātrāk, nu tad bez asaras neiztikt. Labi, ka krupjus un vardes nu var sastapt katru dienu. Arī vīngliemezis nekur prom netaisās...