Eksāmens ar bērnu

Tā nu lūk iet, darbu atrast šķiet nereāli sievietei, kurai ir divi mazi bērni, tāpēc gāju kursos, lai radītu sev darbavietu pati. Divas nedēļas uz kursiem pa visu laiku netiku, jo bērni slimoja, bet pēdējos divus mēnešus bērni katru dienu iet uz dārziņu (par to liecina pirmo reizi dzīvē tik lielais bērnudārza rēķins :D). Līdz pienāk eksāmenu diena. Pulkstens 4:00 no rīta, bērns sāk vemt. Un vemj vēl 10:00, ar tādu interesantu intervālu, ik pa 2 stundām, kā pēc pulksteņa. 10:00 nospriedu, ka uz 12:00 jābūt gatavai. Temperatūras nav, nez cik reizes visa rīta laikā sazvanos ar ārstu, pat paspējam līdz viņam aizskriet, nezin, kas par lietu. Nu ko, bet eksāmenu kavēt nevar, speciāli no Rīgas brauc tie, kas eksāmenu pieņems. Jādodas ar visu bērnu. Parasti tik enerģiskais trīsgadnieks nu ir tik nevarīgs, spēka viņam nav, bāls no vaiga, sēž man visu laiku klēpī un ik pa laikam prasa padzerties.

Pienāk mana kārta, dodos ar visu bērnu uz eksāmenu telpu, pāris jautājumos sanāca saminstināties, jo bērns prasīja dzert, bet eksāmens nokārtots, un kā saņēmu rokās diplomu, bērns vemj (smej vai nesmej, pulkstens 12:00). Tā gan bija pēdējā reize. 14:00 jau gaidīju nākamo pūtienu, bet tas par laimi nesekoja.

Traki grūti jau bija, rāvos uz divām pusēm, mēģinot saudzēt bērnu, nesu viņu klēpī, un visu laiku domāju, ka labāk jau būtu bijis palikt mājās, bet no otras puses - nedrīkst neaiziet uz eksāmenu. Ja būtu bijusi temperatūra, tad būtu bijis jāpaliek mājās. Bet par laimi, nebija.

Nākamajā dienā ne ziņas, ne miņas no slimības. Un šķiet, vakardienas neiztērētā enerģija pieplusojās šodienas enerģijai un uz riņķi vien, uz riņķi vien bērns man iet.  Nez, vai vienkārši kaut ko bija bērns saēdies, vai tas kāds mini-vēdervīruss. Kurš nu pateiks.