Šis nu ir viens traks periods. Jau rakstīju, ka manuprāt pirmais dzīves gads ir vieglāks, ja bērniem ir maza vecuma starpība, kā manējiem - 1 gads un 3 mēneši. Toties otrais dzīves gads, un jo sevišķi šis laiks, kad vecākajam palikuši tikko 3, bet mazajai ir 1 gads un 9 mēneši...
Brīžiem pat nezinu, ko lai dara. Vienkārši jāsamierinās un jābeidz pārdzīvot?
Es vēl naivi ceru, ka pēc gada viss mainīsies. Jo šobrīd jau tā lielākā kašķa meklētāja ir mazā māsa. Visu vajag, ko otram. Brālis paņem grāmatu, māsa rauj ārā un raujot tā tiek saplēsta. Ir jau arī otrādi, māsa paņem kādu brāļa mantu un tad brālis rauj ārā.
Citreiz vēroju, kā brālis grib spēlēties ar māsu, izdomājis rotaļu, bet māsa nesaprot ko viņš grib un sāk ķērkt. Un ir tracis. Tikai tādēļ, ka brālis gribēja paņemt pie rokas un padejot. Tracis pa pirmo. Un ilgi.
Atceros, kā kāvās manas māsas un brālis savā starpā. Laikam jau vienkārši ar to jāsamierinās.
otrdiena, 2010. gada 23. novembris
svētdiena, 2010. gada 21. novembris
Bērni disciplinē
Lūk, kādas sekas, kad bērni nav mājās, bet pie vecvecākiem. Vecāki guļ kā tādi āpši gandrīz līdz pusdienslaikam.Nesaprotu, kā tie cilvēki var nogulēt līdz 10 vai ilgāk. Tie, kas regulāri tā guļ. Man bija draudzene skolas laikā, es brīvdienās cēlos 6:00, viņa 12:00, kaut gan gulēt gājām reizē. Nu visa diena nogulēta! Es jau tik daudz ko esmu paspējusi izdarīt, kamēr viņa pamodās.
Tā arī tagad. Tik pretīga sajūta, kad tik ilgi nogulēts..Būtu zinājusi, ka es esmu uz ko tādu spējīga, būtu modinātāju likusi. Parasti taču 8:00 vienmēr jau esmu pamodusies un izgulējusies. Tas ir tad, kad neviens nepieceļ. Tā jau parastais ikdienas celšanās laiks ir no 6:00 - 7:00.
Tas man ir jaunums. Ka es spēju gulēt kā āpsis. Laikam vecums nāk. :D
Tā arī tagad. Tik pretīga sajūta, kad tik ilgi nogulēts..Būtu zinājusi, ka es esmu uz ko tādu spējīga, būtu modinātāju likusi. Parasti taču 8:00 vienmēr jau esmu pamodusies un izgulējusies. Tas ir tad, kad neviens nepieceļ. Tā jau parastais ikdienas celšanās laiks ir no 6:00 - 7:00.
Tas man ir jaunums. Ka es spēju gulēt kā āpsis. Laikam vecums nāk. :D
sestdiena, 2010. gada 20. novembris
Mammu, maize grib sviestu!
Intra (1 gads 9 mēneši) sēž virtuvē pie galda un nopietni skatās uz maizīti savās rokās. Rāda tai uz sviesta paciņu un prasa - gribi?
Tad pagriežas pret mani un saka man, ka maize grib sviestu. :)
Tad pagriežas pret mani un saka man, ka maize grib sviestu. :)
trešdiena, 2010. gada 17. novembris
Mammu, smaidi!
"Mammu, smaidi!"
Tādus vārdus es dzirdu ne tikai tad, kad bērni mani grib fotografēt, vai nu pa īstam, vai ar iedomātu fotoaparātu. Šādus vārdus es dzirdu arī tad, kad esmu dusmīga. Bērni momentā to jūt, ka mammu ir nokaitinājuši, un tad pirmā viņu reakcija (tagad to samācījusies ir arī mazā māsa (1 gads 9 mēneši)) ir - skatās uz mani, smaida līdz ausīm un saka: "Mammu, smaidi!"
Kā lai nesmaida? Pat ja nepavisam negribas smaidīt, es tomēr cenšos saņemties un pasmaidīt. Un ziniet? Ticat vai ne, varbūt pat būsiet kaut kur lasījuši (es esmu, tikai neatceros kur) - par to, ka citreiz vajag piespiedu kārtā sākt smaidīt, lai garastāvoklis uzlabotos. Kaut kādā veidā tā mūsu mīmika ir savienota ar emocijām. Un ja ķermenis smaidīs, pavisam drīz arī garīgajam ES pieleks, ka viss taču ir labi, ir jāsmaida. :)
Nu kaut kā tā. Viennozīmīgi - šī metode strādā. Un man to iemācīja mani bērni.
Tādus vārdus es dzirdu ne tikai tad, kad bērni mani grib fotografēt, vai nu pa īstam, vai ar iedomātu fotoaparātu. Šādus vārdus es dzirdu arī tad, kad esmu dusmīga. Bērni momentā to jūt, ka mammu ir nokaitinājuši, un tad pirmā viņu reakcija (tagad to samācījusies ir arī mazā māsa (1 gads 9 mēneši)) ir - skatās uz mani, smaida līdz ausīm un saka: "Mammu, smaidi!"
Kā lai nesmaida? Pat ja nepavisam negribas smaidīt, es tomēr cenšos saņemties un pasmaidīt. Un ziniet? Ticat vai ne, varbūt pat būsiet kaut kur lasījuši (es esmu, tikai neatceros kur) - par to, ka citreiz vajag piespiedu kārtā sākt smaidīt, lai garastāvoklis uzlabotos. Kaut kādā veidā tā mūsu mīmika ir savienota ar emocijām. Un ja ķermenis smaidīs, pavisam drīz arī garīgajam ES pieleks, ka viss taču ir labi, ir jāsmaida. :)
Nu kaut kā tā. Viennozīmīgi - šī metode strādā. Un man to iemācīja mani bērni.
Mīļais, noslauki puņķīšus..
Esmu ievērojusi, ka kopš piedzimuši bērni, ne jau nevīžīgāka palikusi esmu, bet es vairs tā nestresoju par kādiem traipiem uz apģērba. Nu ko tad es izdarīšu, ja esam prom no mājām, un bērns ir man nosmērējis blūzi? Un prom taču raudošu bērnu nestumsi, sakot - nenāc man tuvumā, nosmērēsi. Un ne vienmēr arī izdodas paspēt noslaucīt to degunteli..
Tā nu diemžēl ir. Arī citiem cilvēkiem, kas tā uztraucas, ak, ko citi padomās, paskat kāds man pleķītis uz piedurknes... Ziniet, es 100 punkti to nemaz nepamanīšu. Un nekādā gadījumā jau nu nenosodīšu, sakot - ārprāts, kā Tu tāda/tāds esi varējis no mājas iznākt ārā, kas - spogulī nemaz neskaties???
Šorīt no rīta pirms iešanas no mājas ārā, mazgājām mēteļus. Bērni dārziņā mūs ieraugot, tādā priekā skrien pretī un, protams, pieglaužas klāt. Protams, mazliet asara notek. Un, protams, deguntelis tiek noslaucīts mammas/tēta mētelī. Tā nu viņš ir. Neko padarīt.
Tā nu diemžēl ir. Arī citiem cilvēkiem, kas tā uztraucas, ak, ko citi padomās, paskat kāds man pleķītis uz piedurknes... Ziniet, es 100 punkti to nemaz nepamanīšu. Un nekādā gadījumā jau nu nenosodīšu, sakot - ārprāts, kā Tu tāda/tāds esi varējis no mājas iznākt ārā, kas - spogulī nemaz neskaties???
Šorīt no rīta pirms iešanas no mājas ārā, mazgājām mēteļus. Bērni dārziņā mūs ieraugot, tādā priekā skrien pretī un, protams, pieglaužas klāt. Protams, mazliet asara notek. Un, protams, deguntelis tiek noslaucīts mammas/tēta mētelī. Tā nu viņš ir. Neko padarīt.
Abonēt:
Ziņas (Atom)
