Mammu, maize grib sviestu!

Intra (1 gads 9 mēneši) sēž virtuvē pie galda un nopietni skatās uz maizīti savās rokās. Rāda tai uz sviesta paciņu un prasa - gribi?
Tad pagriežas pret mani un saka man, ka maize grib sviestu. :)

Mans mazais palīgs

Tāds, lūk, ir mans mazais palīgs virtuvē. :) Ķirbja iztīrīšana ir bērnu darbiņš. 

Mammu, smaidi!

"Mammu, smaidi!"

Tādus vārdus es dzirdu ne tikai tad, kad bērni mani grib fotografēt, vai nu pa īstam, vai ar iedomātu fotoaparātu. Šādus vārdus es dzirdu arī tad, kad esmu dusmīga. Bērni momentā to jūt, ka mammu ir nokaitinājuši, un tad pirmā viņu reakcija (tagad to samācījusies ir arī mazā māsa (1 gads 9 mēneši)) ir - skatās uz mani, smaida līdz ausīm un saka: "Mammu, smaidi!"

Kā lai nesmaida? Pat ja nepavisam negribas smaidīt, es tomēr cenšos saņemties un pasmaidīt. Un ziniet? Ticat vai ne, varbūt pat būsiet kaut kur lasījuši (es esmu, tikai neatceros kur) - par to, ka citreiz vajag piespiedu kārtā sākt smaidīt, lai garastāvoklis uzlabotos. Kaut kādā veidā tā mūsu mīmika ir savienota ar emocijām. Un ja ķermenis smaidīs, pavisam drīz arī garīgajam ES pieleks, ka viss taču ir labi, ir jāsmaida. :)

Nu kaut kā tā. Viennozīmīgi - šī metode strādā. Un man to iemācīja mani bērni.

Mīļais, noslauki puņķīšus..

Esmu ievērojusi, ka kopš piedzimuši bērni, ne jau nevīžīgāka palikusi esmu, bet es vairs tā nestresoju par kādiem traipiem uz apģērba. Nu ko tad es izdarīšu, ja esam prom no mājām, un bērns ir man nosmērējis blūzi? Un prom taču raudošu bērnu nestumsi, sakot - nenāc man tuvumā, nosmērēsi. Un ne vienmēr arī izdodas paspēt noslaucīt to degunteli..

Tā nu diemžēl ir. Arī citiem cilvēkiem, kas tā uztraucas, ak, ko citi padomās, paskat kāds man pleķītis uz piedurknes... Ziniet, es 100 punkti to nemaz nepamanīšu. Un nekādā gadījumā jau nu nenosodīšu, sakot - ārprāts, kā Tu tāda/tāds esi varējis no mājas iznākt ārā, kas - spogulī nemaz neskaties???

Šorīt no rīta pirms iešanas no mājas ārā, mazgājām mēteļus. Bērni dārziņā mūs ieraugot, tādā priekā skrien pretī un, protams, pieglaužas klāt. Protams, mazliet asara notek. Un, protams, deguntelis tiek noslaucīts mammas/tēta mētelī. Tā nu viņš ir. Neko padarīt.

Pērtiķis

Kad mēs mājās darbojamies - zīmējam, līmējam, krāsojam, to parasti darām uz grīdas. Tā ērtāk. Un visu grīdu izklājam ar avīzēm, lai vieglāk pēc tam satīrīt, jo krāsot mēs mākam. Mākam tā, ka viss, ieskaitot pašu, ir krāsains. :)

Kā parasti paņēmu no plaukta nākamo avīzi, izklāju lapas, un bērns ieraugot vienu bildi rāda man - "pērtiķis!" Es paskatos.... Mjā... Ziniet? Man tā arī neizdevās ieskaidrot bērnam, ka tā ir tante. Viņš palika pie sava - pērtiķis. Dāmas gados - lūdzu, nevelciet spalvainas drēbes! 

Šāda, lūk, bija tā bilde avīzē.

Kas tas ir?

Uzminiet, ko mans viens bērns sauc par TUPUĶĪTI, bet otrs par PUPUJĪ?

Trīsgadnieks visu dzird un atceras

Šorīt no rīta, lai novērstu uzmanību no niķiem, ieraudzīju plauktā vienu kastīti un izdomāju - iedošu to bērniem. Tētis vēl guļ gultā, Ernests ierauga kastīti un uzreiz izsaucas - tā tēta!
Tētis saausās - ko, ko?
Man prātā nenāca, ka bērns atcerēsies. Tajā kastītē atnāca ziemassvētku dāvana tētim, bet nezinu kāpēc - kastīti vēl nebiju izmetusi, un rēķins kā izrādās arī vēl iekšā palicis. Mēs ar Ernestu divatā kastīti atvērām, tēta dāvanu uzreiz iesaiņojām un noslēpām. Nu gluži ne tā, bet nolikām tur, kur acīs nekrīt.
Un še tev - mums ir sācies tāds vecums, kad ļoti jāpiedomā pie tā, ko tu bērna klātbūtnē saki, runā, jo viņš visu atceras, un ja viņam jautā, viņš arī godīgi pastāstīt - mamma tā teica.
Tā nu tētis uzzināja, ka mēs viņam Ziemassvētkiem dāvanu esam pasūtījuši no ASV.

Par šo tēmu runājot. Joki iz dzīves.