Ernestam trešā diena bērnu dārzā, un šodien viņš ir viens pats. No rīta tētis aizveda, un esot pat attā parādījis, bet tik un tā paraudājis, tiesa, ne tik traki, kā tad, kad vedu es.
Vakar un aizvakar raudāja, līdz ko es taisos iet prom, un arī šodien raudot, brokastis neesot ēdis, tik tējiņu padzēris. Un sēžot uz krēsla, kur es vakar esot sēdējusi, un raudot. ik pa laikam tā kā nomierinoties, pat līdz mantām aizejot, bet pēc kāda laika raud atkal.
Vēl viena meitenīte grupiņā dikti raudāja, kad mamma prom gāja, bet viņa audzinātājai opā sēž un tad ir mierīga, Ernests negrib, lai viņam pieskaras, kur nu vēl opā sēdēt.
Pēc pusstundas ar māsu dosimies uz bērnu dārzu pie Ernesta, mazliet padzīvosim paēdīs brālis pusdienas un nāksim mājās.
Bet viens pozitīvs fakts arī ir, Ernests uz podiņa ir bijis, un ļāvis lai viņu apsēdina. tad jau nav tik traki,
bet man sirds dauzās tik un tā.
Viņš taču tik maziņš, tas nekas, ka citi grupiņā ir vēl mazāki. Man Ernests taču ne ar vienu nekad nav palicis, visu laiku mēs esam bijuši kopā.
Kad viņš pieradīs, domāju viņam ļoti patiks bērnu dārzā. Arī tagad viņam patīk, tikai kreņķis, ka mammas nav blakus.
Ticēsim tiem, kas mani mierina, un saka, ka ļoti daudziem tā sākumā esot.
labdien, pieņemu ka Ernests ir jau pieradis pie darziņa,bet ja nu vel pārdzīvo- pavadiet paris stundas ar viņu dārziņa. Tā viņš varētu vieglāk adoptēties.
AtbildētDzēstLai viss jauks,
www.prosum.lv