Jau sen esmu novērojusi, ka ir vannā gājēji un dušotāji. :) Bet mans nesenākais atklājums, ka šī izvēle tiek izdarīta arī (vai varbūt jāsaka JAU?) bērnībā. Manam vecākajam dēlam (šobrīd 2ar pus gadi) nepatīk tekošs ūdens virs galvas vai arī virs jebkuras citas ķermeņa vietas. Toties gulēt vannā.... mmmmm... To viņš varētu stundām jau nu ne, bet pusstundu noteikti - gulēt un plunčāties.
Bet mana tikpat kā pusotru gadu vecā jaunkundze ir īsta dušas fane. Viņa var stāvēt ilgi ilgi zem tekoša ūdens, arī galvu ik pa laikam pabāž apakšā. Sēž jau arī vanniņā, bet līdz ko tiek atgriezts krāns, tā ceļas kājās un grib tikt zem ūdens. Sevišķi uz muguras.
Ak, kā es viņu saprotu, arī es varētu stāvēt stundām zem tekoša ūdens un man šķiet nemaz neapniktu. Arī vannā man patīk, tikai ilgāk par 20 minūtēm nespēju nogulēt.
trešdiena, 2010. gada 14. jūlijs
Pirmā bantīte :)
Mēs mammai bijām trīs meitas. Un viņa savā laikā visām mums trijām katru rītu pina bizes, kurās iepina lielās bantes.. Katru rītu sešas bizes! Vēlāk, kad mamma vairs nepina bizes, man tā likās velta laika tērēšana, un iztiku ar out of bed izskatu, bet klusībā domāju - vai man kādreiz dzīvē pietiks pacietības pīt bizes, ja man būs meita?
Tagad man ir meita. Un pirms laika mēs nopirkām pirmo bantīti, jo matiņi jau ir tik lieli, ka var tos atspraust. Līdz bizēm vēl tālu ;) cerams, jo īsti nobriedusi tām nejūtos. Bet bantes un bantītes! Ak!
Marmelādes darbnīcā, ko var atrast Galerijā Centrs, 3 stāvā, katru dienu, ir TIK kārdinošas bantītes!!! Nu kā radītas mazām princesēm, bet galvenais, jau viņu mammām, kuras palēnām nobriest šim lielajam uzdevumam - kļūt par pirmajām frizierēm. Ir ko turēt, ne?
Tagad man ir meita. Un pirms laika mēs nopirkām pirmo bantīti, jo matiņi jau ir tik lieli, ka var tos atspraust. Līdz bizēm vēl tālu ;) cerams, jo īsti nobriedusi tām nejūtos. Bet bantes un bantītes! Ak!
Marmelādes darbnīcā, ko var atrast Galerijā Centrs, 3 stāvā, katru dienu, ir TIK kārdinošas bantītes!!! Nu kā radītas mazām princesēm, bet galvenais, jau viņu mammām, kuras palēnām nobriest šim lielajam uzdevumam - kļūt par pirmajām frizierēm. Ir ko turēt, ne?
ceturtdiena, 2010. gada 8. jūlijs
Jāņodziņas
Šodien ārā pie krūma ēdām jāņodziņas. Ernests nogaršo pirmais un saka: "Nav ņamma."
Dodu māsai, bet Ernests neļauj un stāsta viņai, ka nav ņamma, ņem no krūma un rāda, ka jāmet prom - sunīšiem. Prasu viņam, vai tad sunīši ēdīs, ja jau nav ņamma. Ernests sarauc pieri un saka, ka jā, sunīši ēdīs.
Beidzot izdodas pārliecināt, ka māsai jāpagaršo, un Ernests stāv un brīnās - māsa ēd. Pēc tam prom no krūma nevarējām dabūt, jāņodziņas pazūd mutē viena pēc otras. Ernests noliecas pie māsas un pavisam nopietni prasa viņai: "Ņamma?" ar tik neticīgu sejas izteiksmi. Tad norauj no krūma sauju jāņogu, sniedz māsai, lai viņa ēd, ja jau tā garšo.
Bet pats? "Mamma, imaja?"
Iesim dzert piparmētru limonādi, kuru pagatavoju pēc mamammas receptes - izvāram piparmētru tēju, pieliekam nedaudz cukuru, viena citrona sulu un atdzesējam. Ar ledu sanāk tāda limonāde!!! Tāda IMAJA!!! :)
Dodu māsai, bet Ernests neļauj un stāsta viņai, ka nav ņamma, ņem no krūma un rāda, ka jāmet prom - sunīšiem. Prasu viņam, vai tad sunīši ēdīs, ja jau nav ņamma. Ernests sarauc pieri un saka, ka jā, sunīši ēdīs.
Beidzot izdodas pārliecināt, ka māsai jāpagaršo, un Ernests stāv un brīnās - māsa ēd. Pēc tam prom no krūma nevarējām dabūt, jāņodziņas pazūd mutē viena pēc otras. Ernests noliecas pie māsas un pavisam nopietni prasa viņai: "Ņamma?" ar tik neticīgu sejas izteiksmi. Tad norauj no krūma sauju jāņogu, sniedz māsai, lai viņa ēd, ja jau tā garšo.
Bet pats? "Mamma, imaja?"
Iesim dzert piparmētru limonādi, kuru pagatavoju pēc mamammas receptes - izvāram piparmētru tēju, pieliekam nedaudz cukuru, viena citrona sulu un atdzesējam. Ar ledu sanāk tāda limonāde!!! Tāda IMAJA!!! :)
svētdiena, 2010. gada 4. jūlijs
otrdiena, 2010. gada 29. jūnijs
Pasaka par ežuli Pēci, pirmais vakars.
Bija tieši tāds vakars kā šis, kad mazais ezis Pēcis izlīda no savas alas pirmo reizi. Iedomājies, Ernest, kāda izskatās pasaule tāda maza eža acīm. Pirms stāstu tālāk, apgulsimies zālē, piespiedīsim zodu zemei.. Redzi? Cik lieli izskatās zāļu stiebri, kā īsts mežs, tieši šādu skatu pirmo reizi ieraudzīja ežulis Pēcis.
Viņš izbāza vispirms degunteli no aliņas, apošņāja pa dienu sasilušo zemi: „Mammu, mammu, nečammājies, ejam ātrāk ārā!” Ežulis Pēcis bija tā sapriecājies, ka beidzot ieraudzīs lielo pasauli, ka nespēja mierā nostāvēt, mīņājās no vienas puses uz otru, līdz beidzot aiz muguras ežu mamma viņu pabakstīja, un smaidot teica: „Nu tad lien ar Pēci laukā, nevis kā korķis sēdi alai priekšā.”
Ežulis Pēcis izlīda pilnībā no alas un apstājās. Cik pasaule ir liela! Un gaiša! Ošņādams tik daudzās smaržas apkārt, ežulis devās izlūkos.
(Pasmaržo arī Tu, Ernest, puķītes, jūti? Katrai ir sava smarža, arī zemei ir sava smarža.)
Tā nu ežulis Pēcis visu pēc kārtas apostīdams un brīnīdamies uzdūrās dīvainam radījumam, kurš paslēpās, līdz ko ežulis tam pieskārās. Pēcis atleca atpakaļ, vienu aci piemiegdams un skatījās, kā radījums lēnām izbāž savus ragus ārā, nopētīdams ežuli no ķepiņām līdz adatu galiņiem.
„Kas Tu tāds?” Abi reizē jautāja un sāka smieties. Pirmais nomierinājās gliemezis un teica „Es esmu gliemezis Rūdis.” „Es esmu ežulis Pēcis. Kas tas tāds tev uz muguras?”
(Ernest, redzi? Gliemezītis sabijās, kad tu tā viņu gribēji paņemt. Pagaidi, paskaties, rau, jau viņš atkal lien laukā paskatīties, kas tu tāds esi..)
„Tā ir mana māja,” gliemezis teica.
Ežulis skatījās neticīgi: „Māja? Tik maziņa? Tev tur tevevilors arī ir?”
Gliemezis nesaprata, ko ežulis viņam jautāja: „Tevevilors? Kas tas tāds?”
„Nu tevevilors! Tur, kur multenes skatās!”
„Multenes?” gliemezis atkal apklusa un domāja.
„Nu ja, multenes. Man mājās ir tevevilors, un sestdienās mamma atļauj paskatīties multeni. Tu tādu nekad neesi redzējis?”
„Nē,” gliemezītis novilka. Gliemezītim mājiņa domāta gulēšanai, tajā nav vietas teveviloram, kā ežulis Pēcis ir nosaucis televizoru. Tu, Ernest, saki, ka nepareizi? Ežulītis vēl maziņš, viņš tikai mācās runāt, un cilvēkiem jau arī garos vārdus citreiz grūti izrunāt, ne?
„PĒĒĒCĪĪĪĪ”
„Ai, mani mamma sauc, man jāskrien, Rūdi. Vai Tu rīt arī tepat būsi? Man jāskrien mājās.”
„Jāskrien mājās? Vai tad tu savu māju nenēsā līdzi?”
„Nē,” ežulis galīgi apmulsa, jo viņam pat prātā nebija nācis, ka māju varētu stiept līdzi. Viņš domās iztēlojās, no kura gala lai vispār saņemtu alu, un vai viņš varētu to pacelt.
Ežulis vēl paskatījās uz gliemezi, bet tas jau palēnām slīdēja prom, un arī ežulis Pēcis devās pie mammas, kas viņu jau gaidīja.
„Nu, Pēci, ko interesantu šodien redzēji?”
„Gliemezi! Mammu, kāpēc mēs savu māju nenēsājam līdzi? Tad mēs varētu nekad nenākt mājās...”
Mamma noglāstīja ežulim galvu un teica: „Tikai gliemeži nēsā savas mājas līdzi, ežuli. Vai tad nav jauki vakarā atgriezties mājās un atpūsties?”
Ežulis padomāja: „Jā, ir gan jauki. Mammu, vai tu uzvārīsi tēju?”
„Protams, ka uzvārīšu.”
„Un rīt es varēšu atkal iet ārā?” Ežulis jau nepacietīgi prasīja, un mamma smaidot māja ar galvu: „Protams, varēsi iet ārā, un varēsi gliemezi uzaicināt uz tēju.”
Ernest, iesim arī mēs iekšā?
Rīt atkal atnāksim paskatīties, kā ežulim klājas, labi? Pastāstīšu, ko vēl jaunu ežulis ieraudzīja nākamajā dienā.
Viņš izbāza vispirms degunteli no aliņas, apošņāja pa dienu sasilušo zemi: „Mammu, mammu, nečammājies, ejam ātrāk ārā!” Ežulis Pēcis bija tā sapriecājies, ka beidzot ieraudzīs lielo pasauli, ka nespēja mierā nostāvēt, mīņājās no vienas puses uz otru, līdz beidzot aiz muguras ežu mamma viņu pabakstīja, un smaidot teica: „Nu tad lien ar Pēci laukā, nevis kā korķis sēdi alai priekšā.”
Ežulis Pēcis izlīda pilnībā no alas un apstājās. Cik pasaule ir liela! Un gaiša! Ošņādams tik daudzās smaržas apkārt, ežulis devās izlūkos.
(Pasmaržo arī Tu, Ernest, puķītes, jūti? Katrai ir sava smarža, arī zemei ir sava smarža.)
Tā nu ežulis Pēcis visu pēc kārtas apostīdams un brīnīdamies uzdūrās dīvainam radījumam, kurš paslēpās, līdz ko ežulis tam pieskārās. Pēcis atleca atpakaļ, vienu aci piemiegdams un skatījās, kā radījums lēnām izbāž savus ragus ārā, nopētīdams ežuli no ķepiņām līdz adatu galiņiem.
„Kas Tu tāds?” Abi reizē jautāja un sāka smieties. Pirmais nomierinājās gliemezis un teica „Es esmu gliemezis Rūdis.” „Es esmu ežulis Pēcis. Kas tas tāds tev uz muguras?”
(Ernest, redzi? Gliemezītis sabijās, kad tu tā viņu gribēji paņemt. Pagaidi, paskaties, rau, jau viņš atkal lien laukā paskatīties, kas tu tāds esi..)
„Tā ir mana māja,” gliemezis teica.
Ežulis skatījās neticīgi: „Māja? Tik maziņa? Tev tur tevevilors arī ir?”
Gliemezis nesaprata, ko ežulis viņam jautāja: „Tevevilors? Kas tas tāds?”
„Nu tevevilors! Tur, kur multenes skatās!”
„Multenes?” gliemezis atkal apklusa un domāja.
„Nu ja, multenes. Man mājās ir tevevilors, un sestdienās mamma atļauj paskatīties multeni. Tu tādu nekad neesi redzējis?”
„Nē,” gliemezītis novilka. Gliemezītim mājiņa domāta gulēšanai, tajā nav vietas teveviloram, kā ežulis Pēcis ir nosaucis televizoru. Tu, Ernest, saki, ka nepareizi? Ežulītis vēl maziņš, viņš tikai mācās runāt, un cilvēkiem jau arī garos vārdus citreiz grūti izrunāt, ne?
„PĒĒĒCĪĪĪĪ”
„Ai, mani mamma sauc, man jāskrien, Rūdi. Vai Tu rīt arī tepat būsi? Man jāskrien mājās.”
„Jāskrien mājās? Vai tad tu savu māju nenēsā līdzi?”
„Nē,” ežulis galīgi apmulsa, jo viņam pat prātā nebija nācis, ka māju varētu stiept līdzi. Viņš domās iztēlojās, no kura gala lai vispār saņemtu alu, un vai viņš varētu to pacelt.
Ežulis vēl paskatījās uz gliemezi, bet tas jau palēnām slīdēja prom, un arī ežulis Pēcis devās pie mammas, kas viņu jau gaidīja.
„Nu, Pēci, ko interesantu šodien redzēji?”
„Gliemezi! Mammu, kāpēc mēs savu māju nenēsājam līdzi? Tad mēs varētu nekad nenākt mājās...”
Mamma noglāstīja ežulim galvu un teica: „Tikai gliemeži nēsā savas mājas līdzi, ežuli. Vai tad nav jauki vakarā atgriezties mājās un atpūsties?”
Ežulis padomāja: „Jā, ir gan jauki. Mammu, vai tu uzvārīsi tēju?”
„Protams, ka uzvārīšu.”
„Un rīt es varēšu atkal iet ārā?” Ežulis jau nepacietīgi prasīja, un mamma smaidot māja ar galvu: „Protams, varēsi iet ārā, un varēsi gliemezi uzaicināt uz tēju.”
Ernest, iesim arī mēs iekšā?
Rīt atkal atnāksim paskatīties, kā ežulim klājas, labi? Pastāstīšu, ko vēl jaunu ežulis ieraudzīja nākamajā dienā.
otrdiena, 2010. gada 22. jūnijs
Mamma taču arī krāsojas.
Bērniem ļoti patīk mans kosmētikas maciņš ar spogulīti. Ļauju viņiem šad tad paspoguļoties... Arī šodien, tikko.. Aizgāja uz blakus istabu, mamma pilnībā piemirsa, ka bērns taču māk atvilkt rāvējslēdzēju.
Atnāk mazs jaunskungs, lūpas sarkanas, zobi sarkani, ap acīm melns. Viņš visā nopietnībā ir vērojis, kā mamma krāsojas, un pilnībā pārzina, kas priekš kam manā kosmētikas maciņā ir domāts.
Bērni ātri mācās. Sevišķi jau tās lietas, kuras "it kā" nevajadzētu...
Atnāk mazs jaunskungs, lūpas sarkanas, zobi sarkani, ap acīm melns. Viņš visā nopietnībā ir vērojis, kā mamma krāsojas, un pilnībā pārzina, kas priekš kam manā kosmētikas maciņā ir domāts.
Bērni ātri mācās. Sevišķi jau tās lietas, kuras "it kā" nevajadzētu...
Uz copi!
Ernestam 2 gadi un 7 mēneši.
Pirmo reizi abi ar tēti devās makšķerēt.
Teicās, ilgi nebūšot, jo rēķinājās, ka bērna uzmanību taču nav iespējams ilgi noturēt. BET - atgriezās abi pēc 3 stundām! (Tad gan Ernestam apnicis,un sācis vicināties ar makšķeri..)
Spainis zivju, lielākais loms, protams, dēla, nevis tēva kontā. Un māsai prieki, brālis pārnesis zivis, staigāja, mīļoja...
Vai būs man 3 makšķernieki?
Pirmo reizi abi ar tēti devās makšķerēt.
Teicās, ilgi nebūšot, jo rēķinājās, ka bērna uzmanību taču nav iespējams ilgi noturēt. BET - atgriezās abi pēc 3 stundām! (Tad gan Ernestam apnicis,un sācis vicināties ar makšķeri..)
Spainis zivju, lielākais loms, protams, dēla, nevis tēva kontā. Un māsai prieki, brālis pārnesis zivis, staigāja, mīļoja...
Vai būs man 3 makšķernieki?
Abonēt:
Ziņas (Atom)
