kaut tik tiktu uz bērnu dārzu

Atceroties pirmās dienas bērnudārzā, man nemaz neticējās, ka tik ātri pienāks tāds laiks, kad Ernests ar prieku ies uz dārziņu! Bet šis laiks pienāca, turklāt ļoti ātri.

"Ernests jādzer klepus sīrupiņš.." Jā, arī mums rudenī neizpalika saslimšanas, un piepildījās scenārijs, ar kuru visi mani biedēja - pēc pusotras nedēļas bērnu dārzā - divas nedēļas dzīvojām pa māju.

Ernests mūk prom, tikko kā mamma paņem rokās sīrupa pudeli, un rāda, ka nedzers.

"Ernests, bet Tu taču gribi būt vesels, vai ne?"

NĒ NĒ NĒ Ernests krata galvu, un mūk prom, viņš negribot būt vesels. Vai tiešām nekas cits neatliks, kā manu mazo gudro divgadnieku turēt ar varu klēpī un mēģināt piespiest iedzert sīrupu? Tādos gadījumos parasti vairāk sīrupa tiek izstumts ārā no mutes, nevis norīts.

Mēģinu vēlreiz - "Ernest! Uz dārziņu gribi iet?"

Ernests sparīgi māj ar galvu JĀ, uz dārziņu gan viņš gribot iet. "Bet tad ir jāizdzer sīrups, lai būtu vesels un varētu iet uz dārziņu." Ernests paklausīgi pienāk pie manis un paver muti. Iedodu karoti sīrupa, ko paklausīgi izdzer. Paslavēju, bet viņš tik nerātni pasmej un aizskrien prom.

Kopš tās reizes mums vairs nav bijušas problēmas ar sīrupa dzeršanu. Ernests ir ar mieru darīt daudz ko, lai tikai varētu iet uz dārziņu. No rīta iedod mammai buču, parāda "attā attā" un priecīgs dodas tētim līdzi uz mašīnu.

Bet mamma var izbaudīt, ko nozīmē diena mājās ar nu jau 8 mēnešus vecu bērniņu. Divatā. Māsai ļoti patīk mammas nedalīta uzmanība. Viņai gan ļoti patīk arī brālis! Un brālim tagad, kad māsa jau ceļas kājās, un piedalās komunikācijā, arī māsa patīk arvien vairāk un vairāk! Ernestam ļoti gribas ar māsiņu dejot! Bērnu dārza samācījies, mans mazais džentlmenis aicina māsu uz deju, paņem aiz rociņām, un māsai uzreiz prieki - tupstas un lēkā, spiedzot, ka brālis lēkā līdzi. Vēl gan ar to līdzsvaru ir kā ir, un ja brālis palaiž, tad ir BUMS, tomēr redzu, ka Ernests saprot, ka māsiņa vēl maziņa, un nevar tā, kā var viņš. Visaizraujošākais, kas vien var būt šobrīd, ir durvju attaisīšana māsai. Ernests tā priecājas, ka māsa rāpo tur, kur viņš attaisa durvis! Bet māsai savukārt lielie prieki, tiekot brīvībā.

Ar katru dienu paliek arvien interesantāk un interesantāk! Bērni taču ir neizsīkstoša prieka avots!

sniegs un Pifs

Pirmajam sniegam vienmēr būtu jāuzsnieg pa nakti, lai lielāks prieks! Vispār sniegam jāuzsnieg pa nakti, jo ir tik patīkami piecelties, atvērt aizkarus un ieraudzīt, ka visa pasaule ir balta! Uzreiz garastāvoklis uzlabojas. Šādos rītos domāju, ka ziema ir mans mīļākais gadalaiks - balta ziema! Tā arī šajā sestdienā no rīta atvelkot aizkarus, skatos - sniegs! Saucu Ernestu, lai nāk skatīties, un viņš nav divreiz jāsauc! Iesim ārā! Šodien mums liels notikums - ne tikai sniegs pa nakti uzsnidzis, bet arī pirmo reizi uz teātri iesim! Pa ceļam uz Rīgu nevarēju atturēties un nenofotografēt to, kāda pasaule šorīt izskatās. Bilde gan nav diez ko laba, caur mašīnas priekšējo stiklu bildēta, bet tās emocijas, skatoties un atceroties, un ilgojoties arī rītdien pamosties, atvērt aizkarus un ieraudzīt baltu jo baltu pasauli!

Pavisam drīz Ernestam svinēsim divu gadiņu jubileju, un divi gadi - tas taču ir īstais laiks, lai sāktu iet uz bērnu pasākumiem, ne? Esmu gan dzirdējusi, ka domas dalās. Bet dalās tās tikai tāpēc, ka daži divgadnieki var nosēdēt mierā, bet daži nevar. Kā būs mums? - nebija ne jausmas, jo līdz šim neesam bijuši nekur, kur no bērna prasītu spēju nosēdēt mierā. Un vēl protams bija jautājums- vai bērnam patiks. Lai kā negribētos atzīt, bet pirmais pasākums ir sava veida eksperiments (tā teikt - esam gatavi apmeklēt teātri, vai vēl kādu laiciņu jāpagaida..). Sestdien bijām uz muzikālo izrādi "Pifa piedzīvojumi" ar Aishu galvenajā - Pifa lomā, tas nekas, ka rakstīts bij, ka domāta no 4 gadiem. MUMS ĻOTI PATIKA!

Pirmkārt jau - Ernestam patika tas, ka ir tik daudz bērnu! un kur ir bērni, tur vienmēr ir ļoti aktīva un enerģiska gaisotne.

Otrkārt, ar kādu interesi Ernests skatījās, kas uz skatuves notiek. Varēja redzēt, ka bērns ir patiesi pievērsies notiekošajam. Arī pēc tā, ka vienu reizi sabijās, un iespiedās tētim azotē, bet tētis nomierināja un pastāstīja, ka bailēm nav pamata, un Ernests nomierinājies turpināja skatīties izrādi. Aplaudēja līdz ar visiem, rādīja mammai, lai mamma arī skatās, kādi kartupeļi dejo, un kādas mazas smukas vardītes, un kā Pifs uzbrauca debesīs ar baloniem.. Viss likās tik interesants! Arī pakustēties ar mammu mūzikas ritmā, jo izrādē bija daudz dziesmu, kājas pašas cilājās līdzi.

Bet pēc izrādes devāmies ciemos, uz pirti, - mums opim lielā jubileja - 50 palika! Tur varējām arī kārtīgi pa īstam izdejoties, un viss deju placis bij mūsējais, jo ziniet jau kā - tie pieaugušie tādi slinki.. :D Vakarā bijām tik piekusuši, ka līdz ko atnācām mājās, aizmigām tik ciešā miegā, kāds parasti ir pēc aktīvas, lieliski pavadītas dienas!

vienalga kādi laikapstākļi...

Putenis ārā ir ne pa jokam! Atzīšos, ka tā kā laika ziņas neklausos, tad man protams tas bija pārsteigums. Zvans no bērnu dārza, jāiet bērnam pakaļ, jo elektrības neesot, un līdz ar to bērnu dārzā ne pusdienas var pagatavot, ne arī siltums ir.

Bet ārā kāds laiks! Zeme ar debesīm jaucas kopā. Vējš spēcīgs, un sniegs lielām pārslām tiek jaukts pa gaisu kā veļas mašīnā! Bet variantu jau nav, satuntuļoju mazo māsu silti jo silti, iepakoju ratos, plēve pāri, ka bērns droši vien neko neredz, un esam gatavi doties.

Atcerējos vienu dienu agrā pavasarī, māsa tikko bija piedzimusi, un Ernestam bija gadiņš un 3 mēneši, vārdu sakot - nekāds lielais staigātājs no viņa nebija.. Toreiz nodomāju, re kā iet, kad dzīvo aiz aizvērtiem aizkariem.. turklāt nebij vairs nemaz tik agrs, tādējādi aizvērtajiem aizkariem nav attaisnojuma. Apsolu dēlam - pabarosim māsiņu un iesim ārā! puika protams sapriecājas, atnes, apber mani ar savām drēbēm un zābakiem, un nepacietīgs nevar vien sagaidīt, kad mēs, meitenes, sataisīsimies. Un tad nu māmiņa izdomā paskatīties pa logu! Putenis! Sniegs horizontāli traucas gar loga rūtīm... bet ko nu vairs, kas apsolīts - apsolīts! Mans ego, kurš vislabprātāk būtu ietinies pledā, un ne no vietas nekustētos, tā nu aptina garo šalli un vairāk kā stundu brida caur sniegiem... un guva pat baudu. No tā, ka bērnam prieks! tik dabisks neviltots prieks, kura esamības sākums nemaz nebūtu bijis pie atvērtiem aizkariem.

Tā arī šodien, kad atnācām mājās, un saģērbāmies sausās drēbēs, nospriedu, ka labi vien bija šāda obligātā pastaiga. Ernestam gan nepatika lielais vējš, un lielāko ceļa daļu nācās viņu nest.. Tad nu iedomājieties to skatu, kā es nācu mājās, viens bērns uz rokas, ar otru stumju ratus, acis pati pacelt nevaru, jo sejā vējš pūš sniegu tā, ka sāp; un tā mēs gliemeža gaitā nācām mājās. Bet svaigs gaiss ir vajadzīgs. Un istabas siltumu un tējas krūzi visvairāk var novērtēt tikai pēc šādiem ziemīgiem pārgājieniem. Tieši tāpat kā atpūtu vislabāk novērtēt pēc darba. (O, arī elektrība pazuda! Pasaku vakars sveču gaismā!)

Vai Jūs ietu ārā šādā laikā?

Esmu bieži aizdomājusies par to, ka bērni neļauj vairs ļauties slinkumam. Kādreiz, ja gribējās nelīst ārā no mājas, tad arī paliku zem segas. Bet tagad, kopš mums ir mazie, nevar vairs tā slinkot. Sevišķi, ja vēl ir apsolīts, ka iesim ārā! Reti kad ir tādi laikapstākļi, kad bērnam negribas iet ārā, un to jau parasti pārbauda tikai un vienīgi praksē. Kā gan mājās sēžot var uzzināt, kāds ārā ir laiks? To var uzzināt tikai un vienīgi izejot ārā un uz savas ādas pārbaudot.

Mazliet dīvains būs mans apgalvojums, ka tieši tagad, kad nevar vairs slinkot, brīvā laika ir vairāk. Bet tā ir, un iespējams tikai tāpēc, ka tagad to brīvo laiku vairāk novērtēju un arī cenšos izmantot pēc iespējas pilnvērtīgāk. Agrāk brīvajā laikā.. es tiešām slinkoju. Bet tagad - daru to, kas man patīk! Dzīves kvalitāte aug.

Skatoties bildes, kas gada sākumā fotografētas, gremdējos atmiņās :) Un arī šogad ļoti ļoti gaidām baltu jo baltu ziemu!

kastaņu laikā

ā es bērnībā gaidīju kastaņu laiku!!! Katru dienu gāju garām, skatoties, vai jau nekrīt zemē kastaņi, pāris reizes arī norāvu no koka kādu kastani, ko varēja aizsniegt, lai pārbaudītu, vai iekšā jau nesāk brūnoties. Toreiz kastaņi bija uz izķeršanu. Visi sētas bērni vaktēja īsto mirkli, lai savāktu sev klēpi pilnu ar kastaņiem. Un tad tika apstaigāti visi apkārtnē zināmie kastaņi, un kabatās, cepurē lasīti spīdīgi brūni kastaņi. Kurš atradīs lielāko? Kurš pēc tam uztaisīs vislielāko zirnekli ar visgarākajām kājām?

Tagad ainava ir mainījusies, pēdējos gadus ejot garām kastaņiem, pilna zāle ir ar sabirušiem kastaņiem, neviens tos nelasa. Kā tā? Vai bērni mūsdienās ar kastaņiem nespēlējas? Es nekad nevaru atturēties, un vienmēr pāris ielieku sev kabatā, ko pavirpināt starp pirkstiem pastaigas laikā. Kastaņu virpināšana lieliski palīdz pret stresu. Atceros, vecmammai bij paladziņš sašūts, kur kastaņi iekšā - vienkārši lielisks masāžas rīks! Arī mazajai meitiņai tiek rotaļlieta, audumā iešūti kastaņi, citā maisiņā atkal zīles, vēl citā - čiekuri. Iedodu arī rokās, lai sajūt, aptausta kastani, bet tas ir viens mirklis, un rociņa jau pie mutes, jānogaršo :)

Vakar gājām visi lasīt kastaņus. Ernests nopietni piegāja lietai, meklēja kastaņus, ņēma ārā no miziņām, lasīja maisiņā. Nesa man rādīt, kādu kastani atradis. Un kastaņu tik daudz! Visa zeme pilna, tiešām, liekas, ka itin neviens bez mums kastaņus nevāc. Vakarā taisījām aitiņas. Ernestam pats meistarošanas process patika daudz labāk nekā pēc tam spēlēties.. Toties māsai vairs nevienu citu rotaļlietu nevajadzēja, kā tikai kastaņu aitiņu! Šodien taisīsim zirnekli un zīļuku! Tik daudz dažādu rotaļu ar dabas veltēm ir tikai rudenī!

Kādu laiku atpakaļ Māmiņu Klubā bij rakstīts par kastaņu vannu.. Ak, cik ļoti man gribētos tādu uztaisīt, mums te kastaņu pietiktu ne vienai vannai vien, bet mazā māsa vēl maziņa, viņa visu vēl iepazīst caur muti, un kastaņiem lielums kā reiz radīts tādai mazai mutītei. Vannosimies mēs nākamgad! Noteikti! Un pēc tam kastaņus liksim zemē, lai aug, lai mēs pie mājas varam iestādīt kastaņu aleju, kas rudenī priecēs ar kastaņu ražu, bet pavasarī ar gaišām kastaņu svecēm.