otrdiena, 2010. gada 23. novembris

Cici gribu!

Bērns iet pa māju čīkstot - cici gribu, cici gribu!

Kā Jūs domājat - ko viņš grib? :D

Traks periods

Šis nu ir viens traks periods. Jau rakstīju, ka manuprāt pirmais dzīves gads ir vieglāks, ja bērniem ir maza vecuma starpība, kā manējiem - 1 gads un 3 mēneši. Toties otrais dzīves gads, un jo sevišķi šis laiks, kad vecākajam palikuši tikko 3, bet mazajai ir 1 gads un 9 mēneši...

Brīžiem pat nezinu, ko lai dara. Vienkārši jāsamierinās un jābeidz pārdzīvot?

Es vēl naivi ceru, ka pēc gada viss mainīsies. Jo šobrīd jau tā lielākā kašķa meklētāja ir mazā māsa. Visu vajag, ko otram. Brālis paņem grāmatu, māsa rauj ārā un raujot tā tiek saplēsta. Ir jau arī otrādi, māsa paņem kādu brāļa mantu un tad brālis rauj ārā.

Citreiz vēroju, kā brālis grib spēlēties ar māsu, izdomājis rotaļu, bet māsa nesaprot ko viņš grib un sāk ķērkt. Un ir tracis. Tikai tādēļ, ka brālis gribēja paņemt pie rokas un padejot. Tracis pa pirmo. Un ilgi.

Atceros, kā kāvās manas māsas un brālis savā starpā. Laikam jau vienkārši ar to jāsamierinās.

Timtatim

Nu kā Jūs domājat, ko mans trīsgadnieks domā, sakot Hou hou hou timtatim?

svētdiena, 2010. gada 21. novembris

Bērni disciplinē

Lūk, kādas sekas, kad bērni nav mājās, bet pie vecvecākiem. Vecāki guļ kā tādi āpši gandrīz līdz pusdienslaikam.Nesaprotu, kā tie cilvēki var nogulēt līdz 10 vai ilgāk. Tie, kas regulāri tā guļ. Man bija draudzene skolas laikā, es brīvdienās cēlos 6:00, viņa 12:00, kaut gan gulēt gājām reizē. Nu visa diena nogulēta! Es jau tik daudz ko esmu paspējusi izdarīt, kamēr viņa pamodās.

Tā arī tagad. Tik pretīga sajūta, kad tik ilgi nogulēts..Būtu zinājusi, ka es esmu uz ko tādu spējīga, būtu modinātāju likusi. Parasti taču 8:00 vienmēr jau esmu pamodusies un izgulējusies. Tas ir tad, kad neviens nepieceļ. Tā jau parastais ikdienas celšanās laiks ir no 6:00 - 7:00.

Tas man ir jaunums. Ka es spēju gulēt kā āpsis. Laikam vecums nāk. :D

sestdiena, 2010. gada 20. novembris

Mammu, maize grib sviestu!

Intra (1 gads 9 mēneši) sēž virtuvē pie galda un nopietni skatās uz maizīti savās rokās. Rāda tai uz sviesta paciņu un prasa - gribi?
Tad pagriežas pret mani un saka man, ka maize grib sviestu. :)

Mans mazais palīgs

Tāds, lūk, ir mans mazais palīgs virtuvē. :) Ķirbja iztīrīšana ir bērnu darbiņš. 



trešdiena, 2010. gada 17. novembris

Mammu, smaidi!

"Mammu, smaidi!"

Tādus vārdus es dzirdu ne tikai tad, kad bērni mani grib fotografēt, vai nu pa īstam, vai ar iedomātu fotoaparātu. Šādus vārdus es dzirdu arī tad, kad esmu dusmīga. Bērni momentā to jūt, ka mammu ir nokaitinājuši, un tad pirmā viņu reakcija (tagad to samācījusies ir arī mazā māsa (1 gads 9 mēneši)) ir - skatās uz mani, smaida līdz ausīm un saka: "Mammu, smaidi!"

Kā lai nesmaida? Pat ja nepavisam negribas smaidīt, es tomēr cenšos saņemties un pasmaidīt. Un ziniet? Ticat vai ne, varbūt pat būsiet kaut kur lasījuši (es esmu, tikai neatceros kur) - par to, ka citreiz vajag piespiedu kārtā sākt smaidīt, lai garastāvoklis uzlabotos. Kaut kādā veidā tā mūsu mīmika ir savienota ar emocijām. Un ja ķermenis smaidīs, pavisam drīz arī garīgajam ES pieleks, ka viss taču ir labi, ir jāsmaida. :)

Nu kaut kā tā. Viennozīmīgi - šī metode strādā. Un man to iemācīja mani bērni.

Mīļais, noslauki puņķīšus..

Esmu ievērojusi, ka kopš piedzimuši bērni, ne jau nevīžīgāka palikusi esmu, bet es vairs tā nestresoju par kādiem traipiem uz apģērba. Nu ko tad es izdarīšu, ja esam prom no mājām, un bērns ir man nosmērējis blūzi? Un prom taču raudošu bērnu nestumsi, sakot - nenāc man tuvumā, nosmērēsi. Un ne vienmēr arī izdodas paspēt noslaucīt to degunteli..

Tā nu diemžēl ir. Arī citiem cilvēkiem, kas tā uztraucas, ak, ko citi padomās, paskat kāds man pleķītis uz piedurknes... Ziniet, es 100 punkti to nemaz nepamanīšu. Un nekādā gadījumā jau nu nenosodīšu, sakot - ārprāts, kā Tu tāda/tāds esi varējis no mājas iznākt ārā, kas - spogulī nemaz neskaties???

Šorīt no rīta pirms iešanas no mājas ārā, mazgājām mēteļus. Bērni dārziņā mūs ieraugot, tādā priekā skrien pretī un, protams, pieglaužas klāt. Protams, mazliet asara notek. Un, protams, deguntelis tiek noslaucīts mammas/tēta mētelī. Tā nu viņš ir. Neko padarīt.

svētdiena, 2010. gada 14. novembris

Pērtiķis

Kad mēs mājās darbojamies - zīmējam, līmējam, krāsojam, to parasti darām uz grīdas. Tā ērtāk. Un visu grīdu izklājam ar avīzēm, lai vieglāk pēc tam satīrīt, jo krāsot mēs mākam. Mākam tā, ka viss, ieskaitot pašu, ir krāsains. :)

Kā parasti paņēmu no plaukta nākamo avīzi, izklāju lapas, un bērns ieraugot vienu bildi rāda man - "pērtiķis!" Es paskatos.... Mjā... Ziniet? Man tā arī neizdevās ieskaidrot bērnam, ka tā ir tante. Viņš palika pie sava - pērtiķis. Dāmas gados - lūdzu, nevelciet spalvainas drēbes! 

Šāda, lūk, bija tā bilde avīzē.

Kas tas ir?

Uzminiet, ko mans viens bērns sauc par TUPUĶĪTI, bet otrs par PUPUJĪ?

Trīsgadnieks visu dzird un atceras

Šorīt no rīta, lai novērstu uzmanību no niķiem, ieraudzīju plauktā vienu kastīti un izdomāju - iedošu to bērniem. Tētis vēl guļ gultā, Ernests ierauga kastīti un uzreiz izsaucas - tā tēta!
Tētis saausās - ko, ko?
Man prātā nenāca, ka bērns atcerēsies. Tajā kastītē atnāca ziemassvētku dāvana tētim, bet nezinu kāpēc - kastīti vēl nebiju izmetusi, un rēķins kā izrādās arī vēl iekšā palicis. Mēs ar Ernestu divatā kastīti atvērām, tēta dāvanu uzreiz iesaiņojām un noslēpām. Nu gluži ne tā, bet nolikām tur, kur acīs nekrīt.
Un še tev - mums ir sācies tāds vecums, kad ļoti jāpiedomā pie tā, ko tu bērna klātbūtnē saki, runā, jo viņš visu atceras, un ja viņam jautā, viņš arī godīgi pastāstīt - mamma tā teica.
Tā nu tētis uzzināja, ka mēs viņam Ziemassvētkiem dāvanu esam pasūtījuši no ASV.

Par šo tēmu runājot. Joki iz dzīves.

Lelles kakā

Ciemojoties tēva mājās, paņēmu bērniem pāris savas lelles, kuras stāvēja skapī, maisos. Tagad viņām sākas otrā dzīve, tiesa, mazliet brutālāka kā iepriekšējā, jo es jau tās lelles dabūju diezgan apzinīgā vecumā, ap 10 gadiem. Maniem bērniem tagad vecākajam tikko palika 3 gadi, jaunākajam 1 gads 9 mēneši.

Tā nu tagad viena no iecienītākajām spēlēm ir leļļu aprūpēšana. Un ziniet ko? Tās lelles tikpat kā to vien dara, kā visu laiku kakā. Jāliek uz poda, jāmazgā dibeni. Jāģērbj nost un jāģērbj atkal atpakaļ.

Interesanti - kāpēc tā. Ar lellēm taču var darīt tik daudz ko citu. Bet nē - viņām visu laiku vajag uz poda. Vai tāds jau bērniem ir priekšstats par bēbīšiem? Ka viņi to vien dara kā kakā? :D Ja tā, tad nez kā tāds radies? Vai brālis atceras, kā mazā māsiņa tik gulēja gultiņā un mēs viņai kopā autiņus mainījām?

Ir par ko padomāt....

sestdiena, 2010. gada 13. novembris

Iemigšanas rituāls

Mana mazā meita aizmigt var tikai tad, kad pāri galvai pārvilkusi segu. Kamēr tas nav noticis, es skaidri zinu - viņa negulēs. Brālis nekad tā nav darījis, viņam pat nepatīk segas, labprāt gulētu pilnībā bez, bet redz kā māsa - tikai un vienīgi ar segu, un pāri galvai, tā, ka vakaros, kad ienāku istabā, nevaru pirmajā brīdī saprast, vai mans bērns tur tajā segas čupā ir iekšā vai nav. :)

Laikam būs tētī atsitusies. Arī viņam patīk segas. Savukārt man ļoti nepatīk, ja sega ir ķermeņa augšpusē. Labāk tad mazliet pasalstu, nekā sasedzos līdz ausīm. Es smoku nost. Tas tā dīvaini, ja aizdomājas, kā man patīk šalles, savukārt vīrs nevar šalles ciest, jo viņam nepatīk, ja kaut kas ir aptīts ap kaklu.

Paņēmu segu nost no mazās galviņas. Citādi pamodīsies nosvīdusi savā migā. :)

otrdiena, 2010. gada 9. novembris

Bailes un dzemdības

Par bailēm no dzemdībām es aizdomājos divas reizes:

1. Tad, kad man bija bailes.

2. Un tad, kad sapratu, ka man vairs šo baiļu nav.

svētdiena, 2010. gada 7. novembris

Mājas darbi

Ziniet, kādas man šodien radās pārdomas? Par mājasdarbiem. Šobrīd mani mazie iet bērnu dārzā, un tie mājasdarbi jau nav nekādi nopietnie, bet tik un tā. Ir uzdevums mājās KOPĀ ar bērnu kaut ko pagatavot, lai nestu uz dārziņu.

Mēs tā arī darām, kopā ar bērnu ķeramies pie krāsām, ļauju viņiem izpausties. Rezultāts.. brīnišķīgs. :) Maza bērna, kuram vēl nav divi gadi, mākslas darbs. Salīdzināt ar pieaugušo darbiem nevar un nedrīkst, tā ir pavisam cita kategorija.

Bet bērnu dārzā citiem bērniem līdzi mammas tamborētas, izcakotas lietas. Kurām blakus mūsu darbiņš protams izskatās visai pabriesmīgi. Nav ko tur slēpt.

Jautājums - vai es darīju pareizi? Varbūt šie mājasdarbi ir nevis, lai kopā ar bērnu gatavotu, bet tā ir sava veida klusā mammu sacensība, kurai sanāks labāk, skaistāk? Ja tā ir sacensība, vai to iemācās arī bērni? "Kuram skaistāk, tas labāks?"

Kad bērni sāk salīdzināt? Ja nu tas bērns, kuram mamma cakojusi to lietiņu, tagad skatās ar pārākumu, jo nu būsim godīgi - tā patiešām ir skaistāka. Vai arī man bija vienatnē kaut kas jāuzcako, lai bērnam nav pēc tam kauns par savu atnesto mantu, kuru lai arī ir gatavojis viņš pats? Lai citi viņu neapceļ.

Šobrīd jau kaut kā neticās, ka tik maziņi bērniņi salīdzinās un izrādīs pārākumu, bet kā būs vēlāk. Kāda tad ir pareizā taktika dzīves skolā? Darboties kopā ar bērnu, ļaut viņam pašam darīt? Vai arī izdarīt pašai, jo "visas mammas tā dara"?

Kādas ir Jūsu domas? Priecātos tās dzirdēt.