otrdiena, 2010. gada 28. decembris

VIENU pupujīti

Mammu, daudz nē, vienu.

Stāv man abi bērni riņķī ar izstieptiem pirkstiņiem: "Vienu pupujīti, vienu tupuķīti.. daudz nē, vienu." Kad tā viena apēsta, tad protams, atkal vajag "daudz nē, vienu". :) Bet nu tik mīlīgi!

pirmdiena, 2010. gada 20. decembris

Kā mēs mācāmies burtiņus

Nesen Māmiņu Klubā bija raksts par to, kad tad īsti būtu bērnam jāsāk mācīt burtiņi. Vienas pareizas atbildes, protams, nav, bet to, vai bērns ir gatavs vai nē mācīties var, manuprāt, uzzināt tikai vienā vienīgā veidā - pamēģinot.

Un izrādās, maniem bērniem tā nu ir viena no aizraujošākajām rotaļām. Atpazīt burtus. Pastāstīšu, kā mēs to darām.

trešdiena, 2010. gada 15. decembris

Ežulis un sniegs

Kokiem lapas nobirušas, un steidzīgiem soļiem ir atnākusi ziema. Kādu rītu ežulis Pēcis pamodās, izstaipījās.. (Jā, Ernest, tieši tā - žāvādamies izstaipīja rokas, kaklu... :)) Un uzreiz metās pie durvīm, lai sasveicinātos ar pasauli. Bet pie sliekšņa apjucis apstājās. Kas tad tas?  Kur palikusi zeme?

"Mammu!!! Mammu!!!" ežulis sauca. "Zeme pazudusi!"

Mammai smaidīja. "Nē, ežuli, zeme nav vis pazudusi. Pa nakti pie mums ir atnākusi ziema. Tu taču atceries, es Tev stāstīju, ka ziemā uzsnieg sniegs."

"Tas baltais ir sniegs?" ežulis jautāja, un mamma pamāja ar galvu.

Ežulis vēlreiz piegāja pie durvīm, noliecās un piebāza degunu klāt sniegam: "Čau! Mani sauc ežulis Pēcis!" Klusums.

"Mammu, sniegs man neatbild!"

"Mīļumiņ, sniegs taču nevar parunāt. Vai tad sniegam ir mute? Tik apliec šalli un tad ej ārā, tad Tu dzirdēsi, kā sniegs ar Tevi sarunājas, zem kājām gurkstot."

Ežulim nebija divreiz jāsaka. Steidzīgi apmetis šalli ap pleciem, viņš izskrēja ārā. Cik dīvaina sajūta, kad tu staigā nevis pa zemi, bet pa kaut ko tik pūkainu un mīkstu. Un vēsu. Un paskat, kādas pēdas aiz manis paliek - ežulis nopriecājās un cilpoja pa pagalmu turp, atpakaļ, turp, atpakaļ.

Tā ežulis smiedams skraidīja pa sniegu, līdz pēkšņi pamanīja kustību aiz vecās egles. Kas tad tur? Ežulis gāja skatīties. Bet tur stāvēja kaut kas milzīgs. Kaut kas balts, ar lielu, oranžu degunu un slotu rokā. Ežulis pārbijies ņēma kājas pār pleciem un joza prom. Tā skriedams viņš uzskrēja virsū kaķim Murim.

"Kur tad Tu tā ežuli skriedams?" Muris jautāja.

"Tttturr... turrrr... " ežulis trīcēdams rādīja uz egles pusi. Muris gāja skatīties, kas tad tur tāds ir. Un sāka smieties: "Ežuli, tas taču sniega vīrs! Ernests ar Intru to šodien uzvēla."

"Sniega vīrs? Kas tas tāds?" ežulis jautāja un arī gāja atpakaļ skatīties.

"Redzi?" Muris sacīja, "sniega vīrs ir taisīts no sniega. No tā paša sniega, kas tev zem kājām. Cilvēku bērni tā izklaidējas - viņi lipina sniegu kopā un veido visādus ērmus."

"Tiešām? Es arī tā gribu."

"Nāc, pamēģināsim." Muris aicināja, un pa abiem diviem kopā viņi blakus sniegavīram uzcēla sniega peli. Tik īstu, ka Muris vienu brīdi aizmirsa, ka tā ir no sniega, un metās virsū un izjauca pelīti.

Iesim rīt palīgā Ežulim uzvelt vēl vienu pelīti, Ernest?

otrdiena, 2010. gada 14. decembris

Mēs PAR auduma autiņiem

Droši vien ir daudzas māmiņas, kuras ir nodomājušas - varbūt lietot auduma autiņus? Jo tagad taču reklamē, cik tas ir labi un dabīgi, labāk nekā autiņbiksītes, un katra mamma taču grib savam bērnam to labāko.

Es pirmo reizi par tādiem uzzināju no draudzenes vēl tad, kad nemaz stāvoklī nebiju, bet šī informācija manī aizķērās, jo plusi man tika uzskaitīti vairāk nekā mīnusi.. Un, kad paliku stāvoklī, tieši pašā sākumā bija izstāde Ķīpsalā, kur aci pret aci iepazinos, kādi tad izskatās un kā ir lietojami auduma autiņi, un sapratu, ka tādus gribu. Ne tikai tāpēc, ka tādā veidā ietaupīsies nauda, bet arī tāpēc, ka tas viss izskatījās tik vienkārši un ērti, ne tā kā kādreiz mūsu bērnībā. Tad nu iegādājāmies komplektu, kas paredzēts no dzimšanas līdz podiņam. Un nenožēlojam savu izvēli. Sevišķi tagad, kad piedzima otrs bērniņš, un ar finansēm ir kā ir, priecājos, ka mums mājās ir šāds autiņu komplekts, kas noteikti paliks mantojumā vēl nākamajiem bērniņiem.

Dalīšos savā pieredzē, kā mums ir gājis, lietojot auduma autiņus.

1. BEZ AUTIŅBIKSĪTĒM PILNĪBĀ TOMĒR NEIZTIKT. Es gan sākumā biju iedomājusies, ka tas ir iespējams, un to arī auduma autiņu ražotāji reklamē, bet es diezgan ātri sapratu, ka galīgi nomocījusies mamma negribu būt, tāpēc paka autiņbiksīšu mājās vienmēr ir vajadzīga (no šejienes arī vēl viens mans secinājums, ka ja auduma autiņi jāpērk tikai vienam bērnam - tas nesanāk izdevīgāk par pamperiem. Bet, ja autiņi tiks atstāti mantojumā māsām un brāļiem, tad gan ietaupījums ir milzīgs!)

Vispirms jau slimnīcā, kad pēc dzemdībām nav spēka, lietojam huggies newborn autiņbiksītes - jo ir tomēr vienkāršāk - izmest pēc lietošanas, nevis krāt un mazgāt. Kad atbraucām mājās, mums nabiņas dēļ - kamēr tā dzīst, pirmajā mēnesī daktere nošausminājās, ka tādus cietus autiņus gatavojamies lietot. (kaut gan ražotāji reklamē jau no dzimšanas) Un arī mammai sākumā spēka nav, mazgāt un gludināt, tā nu pirmos divus mēnešus lietojām Huggies.

Kad nabiņa bija sadzijusi, pārgājām uz auduma autiņiem. - līdz ar to sanāca, ka lielā komplekta pašas pirmās biksītes mums palika pilnīgi neizmantotas. Tagad, ja varētu - es noteikti nepirktu to lielo komplektu, jo pats mazākais izmērs mums nebija vajadzīgs.

Arī naktīs vieglāk ir ar autiņbiksītēm, lai netraucētāks miers būtu, un nebūtu pa nakti jāmaina. Un vēl pamperi nepieciešami, ja tiek plānots kāds tālāks brauciens - arī labāk pamperus vilkt, jo slapjos vai varbūt pat piekakātos autiņus tomēr diezgan grūti nēsāt līdzi. Kā arī, kad citreiz kāds pieskata bērnu, saprotu - nevaru taču viņam likt vēl papildus klāt par autiņiem domāt, kur likt, kur izskalot.. - tāpēc tad iedodu līdzi autiņbiksītes. Tātad secinājums- papildus autiņbiksītes vienmēr būs vajadzīgi - arī tāpēc, lai vieglāka dzīve.

Vienu brīdi, kad mums baigā slimošana bija, es gan lietoju autiņbiksītes ikdienā, jo tobrīd nebija spēka, mazgāt un gludināt, un ziniet - pierod pie autiņbiksītēm. Ir jau ir ērtāk, kad vienkārši izmet, nav nekas jāskalo, jāmazgā. Toreiz pieķēru sevi pie domas, ka varbūt, ja finanses ļautu, es lietotu autiņbiksītes. Bet nu tā kā ir, kā ir, tad pa dienu lietojam autiņus, uz nakti Huggies - tātad viens diennaktī aiziet.

Nezinu, varbūt ir kāds, kas māk iztikt tikai un vienīgi ar autiņiem, arī pa nakti, bet es tomēr gribu pēc iespējas vairāk pagulēt.

2. Esmu dzirdējusi uzskatu, ka auduma autiņos bērnam ir grūti kustēties, jo salīdzinot ar autiņbiksītēm, tie tomēr ir lielāki un cietāki. (Drēbīšu izmēru gan jārēķinās, ka vajadzēs lielāku, nekā autiņbiksītes lietojot, - tas attiecas uz apakšā sapogājamajām drēbītēm.) Bet varu nomierināt, ka šie autiņi, biksītes ir speciāli izveidotas, lai bērniņam būtu ērti. Mana peciņa bija smalka, uz 11 mēnešiem svēra 8 kg. un viņai bija ērti, kustās, rāpo, ceļas kājās, nu jau arī staigā, un autiņi nekad nav traucējuši. Atzīšos, gan, ka ar pirmo bērnu man brīžiem likās, ka viņam traucē, bet tagad ar meitiņu - vienkārši ideāli! Mums ļoti patīk!

Mīnuss - dažreiz gan, ja mamma nav kārtīgi klipsi salikusi, un tādi brīži sākas ar to laiku, kad mazais kļūst aktīvs, un bēg prom, kā noņem autiņu, tad sāniņš noberzās, bet nu to jau ātri piefiksē, jo bieži jāmaina, un līdz ar to nekas nopietns nav, mazliet apsārtis.


3. Biksītes ir foršas - tajās var likt arī vecos labos kokvilnas autiņus, ne tikai speciālos autiņus, ja nu kas, ir izmēģināts - darbojas! Te man radās doma, ka, ja no mūsu laikiem ir palikuši mantojumā kokvilnas autiņi, tad varētu tikai nopirkt tādas speciālās biksītes, kas mitrumu nelaiž cauri, un arī būtu risinājums.


4. Par to garām laišanu. Mums arī autiņbiksītes mēdza laist garām, tā nu man tas neliekas liels mīnuss. Ar to vienkārši jārēķinās gan autiņu lietotājiem, gan autiņbiksīšu lietotājiem, ka tā var gadīties. Bet ar autiņiem ir tā, ka ja pareizi saloka, t.i. - speciāls locījums šķidrai vēdera izejai, tad noplūdes gadās reti.


5. Mazgāšana un gludināšana, protams, ir liela. Bet es laikam esmu pieradusi, tā nu man tas neliekas mīnuss. Turklāt gludināšana man patīk.

6. Man meitiņai drīz būs gadiņš, un mēs lietojam - viss ir vienkārši ideāli. Tagad ir ziema, virsū velkam zeķubikses, nekādu problēmu. Bet ar puiku bija tā, ka 8 mēnešos - bija vasara - laidu viņu dzīvoties tikai krekliņā un iekš auduma autiņiem, un viņš iemācījās, ka tos klipšus var attaisīt. Un tad es vairs atturēt viņu nevarēju - amats bija rokā, un citreiz tā šmuce bija liela, kad viņš atstāja bikšeles kur pagadās.. Uzliku parastās autiņbiksītes, bet viņš arī to taisīja vaļā - bija iemācījies no biksītēm, kā tos klipšus attaisīt. Tā nu mēs kopš tā laika lietojām Little walkers biksītes - tās viņš nevarēja pats attaisīt un pamest.

Nezinu, vai tas no dzimuma atkarīgs.. Noteikti arī no gadalaika, jo tagad meitiņa netaisa vaļā, un mēs esam ļoti apmierinātas.

Kopumā plusu ir vairāk nekā mīnusu. Ja kaut ko būtisku aizmirsu pieminēt, droši jautājiet.
(to rakstīju šī gada sākumā :))

Sveiks, 2011! < Fotoblogi | Māmiņu klubs


Sveiks, 2011! < Fotoblogi | Māmiņu klubs

Saliku dažas bildes.. :) Ak, tā pagāja visa diena skatoties, atceroties. :)

ceturtdiena, 2010. gada 9. decembris

Pica

Izņemu no cepeškrāsns picu, pienāk Ernests:
"Mammu, kas tas tāds?"

"Pica."

"Mammu, es šito par maizi sauc." Rāda uz picu. :D

otrdiena, 2010. gada 7. decembris

Papildporcija

Uzlieku meitai tādu lielāku porciju putras pusdienās, ar domu, apēdīs tāpat, cik gribēs, jo citreiz ir tā, uzliec mazāk, bērns grib vēl, bet kad uzliec otrreiz, tad jau visa luste uz ēšanu pārgājusi.

Uzlieku arī sev, bet man tā ēšana iet lēnāk, jo iezvanās telefons. Kad beidzu runāt, izrādās, meita apēdusi savu porciju un manējo pārcēlusi uz savu šķīvi! Un tik laimīga smaida, ēd savu "ņam-ņam". :)

pirmdiena, 2010. gada 6. decembris

Mammu! Es ēdu māju!!!

Izcepām piparkūku mājiņu (par tās pagatavošanu variet lasīt TE.), nolikām malā, un sarunājām, ka ēst nu nevarēs. Jāgaida kamēr glazūra nožūs, un pēc tam dārziņā ar draugiem varēs māju ēst.

Bērni piekrītoši māj ar galvām. Kā Jūs domājat - viņi māja ar galvām, jo piekrita manam plānam??? hmmm... Tas ir atklāts jautājums.

Ernests pēc laika nāk uz virtuvi pie manis priecīgs, smaids līdz ausīm. Prasu, ko viņš labu dara.

"ĒDU!"

Labrīt!

Trīsgadnieks jau līdzinās pieaugušajam. Šorīt noskanēja modinātājs, bērni no tā nepamodās, un es arī uzreiz nemodināju, mēs saģērbāmies un tad tik ierunājos mazliet skaļāk, ka laiks mosties....

Bērni uzreiz saknosās gultiņās. Ernests man pa miegam atbild: "Mamma, mans vēl čuč." Un guļ tālāk. Beidzot parādās tā vēlme no rītiem ilgāk pagulēt, tā negribēšana rāpties no gultas ārā, pēc modinātāja noskanēšanas.

Māsai tāda vēlme vēl nav parādījusies. Viņa, pat acis vēl neatvērusi, uzreiz rausās kājās un pieķērusies pie gultiņas malas lēkāja pa gultu. Es biju paslēpusies aiz skapja durvīm, zeķubikses meklējot, kā parādījos bērna redzeslokā, tā uzreiz skaļš priekpilns sauciens: "Atradu mammu! Atradu mammu!" Un lēkā tālāk. Kur tāda enerģija!!!!

Mēs ar vīru bieži vien esam nodomājuši, kaut mēs tā varētu, uzreiz lekt kājās un skriet un darīt. Es, personīgi, tā nespēju. Ja es pārāk strauji pielecu, un brokastis vēl neēdusi sāku kaut ko lēkāt, dauzīties ar bērniem, man paliek slikti. Nē... man ir vajadzīga mierpilna piecelšanās, un ja arī jāsteidzas, tad tomēr nelecu pa galvu pa kaklu, tik strauji.

svētdiena, 2010. gada 5. decembris

sestdiena, 2010. gada 4. decembris

Galva griežas..

Ernests, mūzikai fonā skanot, istabas vidū griežas uz riņķi. Tad atnāk apsēžas man blakus un nopūšas: "Man galva griežas..." Pēc mirkļa piebilst: "Pagaidi, galva, tūlīt griezīšos atkal. Tagad nevaru, galva griežas."
:D

ceturtdiena, 2010. gada 2. decembris

Saprot tikai mamma

Katram bērnam ir savs grafiks, kā viņš mācās valodu. Cits ātrāk, cits lēnāk. Cits vēl mācās divas uzreiz. Dažam problēmas sagādā R burts, citam šķiet, ka visos vārdos jāiekļauj tāds skanīgs RRRR...

Manam trīsgadniekam nu patīk daudz runāt. Bet nu jā.. saprast brīžiem spēju tikai es, jo es jau zinu, ko viņš ar ko domā.