otrdiena, 2011. gada 25. oktobris

Skatīšos, kā viņa nebrauc

Vāram pusdienas, pazvana mums ome, ka iebrauks ciemos. Pasaku to bērniem, vini priecīgi skrien pie loga, kur brauc, kur brauc. Saku, ka vēl jau neredzam, vēl viņa brauc pa ceļu, tālu.

Intra paskatās uz mani un atbild - Tas nekas, es skatīšos, kā viņa nebrauc.

ceturtdiena, 2011. gada 20. oktobris

Apaļš ābols bumbierim cep čības

Protams, tad, kad iznāca šī grāmatiņa, es to pamanīju. Kā varēja ko tādu nepamanīt? :)




Grāmatnīcā apskatīju, bet nenopirku, jo likās, pārāk dārga priekš tā satura iekšā. BET... nu lūk, tagad es savas domas esmu mainījusi, un par šo BET pastāstīšu Jums.

Bērnu grāmatu iegāde ir jāveic kopā ar bērnu, jo mums pieaugušajiem tas redzējums jau ir mainījies, un mēs bērnu grāmatas vērtējam pēc saviem, pieauguša cilvēka kritērijiem, kas taču, piekritīsiet, ir pilnīgi savādāki, kā bērna kritēriji.

Tad nu lūk, mēs jau kādu laiku atpakaļ esam kļuvuši par cītīgiem bibliotēku apmeklētājiem, un pēdējā reizē, kad bijām, bibliotekāre mums piespēlēja šo grāmatiņu. Līdz ar citām paņēmām uz mājām, bet tās visas citas pasaku grāmatas izlasījām pirmās... Līdz tikām pie šīs. Bērni bija sajūsmā. Pirmajā vakarā izlasīju pasaku, prasīja atkārtot. Otrajā vakarā uzliku disku... un.. un... Ernests pēc trim dienām jau visus vārdus zina no galvas, un dzied līdzi.

Saprotu, ka uz Ziemassvētkiem šī grāmata būs jāliek zem eglītes, jo tai ir jābūt mājās, nevis bibliotēkā.

Ja arī Jūs vēl neesat ar šo grāmatiņu iepazinušies, no sirds iesaku. Tagad mums ir jauna šūpuļdziesma :)

trešdiena, 2011. gada 28. septembris

Citāts pārdomām

Kārtojot blociņu, atradu papīrīti ar izrakstītu citātu.. Laba viela pārdomām......

"Vai tā nav reta laime, ja cilvēks atklāj, ka viņam no sirds patīk savs bērns? Mīlēt savu bērnu ir dabiski. Bet patikt? Patikšana ir jānopelna."

[Kolīna Makkalova "Pirmais vīrs Romā"]

ceturtdiena, 2011. gada 21. jūlijs

Sautējums ir nepateicīgs vārds.

Tagad, kad kabaču sezona rit pilnā sparā, ik pa laikam gatavojam kādu sautējuma tipa ēdienu. Tad ar rīsiem, tad kartupeļim, tad ar makaroniem, liekam visu klāt, kas nu izaug pašu dārzā.

Bērni katru dienu mani vēro un prasa, kas tur katlā ir, kā pasaku sautējums - tā sākas kašķi - ka grib saldējumu. Viņiem tas ir viens un tas pats - mamma grib, lai bērni ēd saldējumu no katla, bet viņi zina, ka tas veikalā nopērkamais, saldētavā ir labāks saldējums.

Un trakākais, ka es visu laiku to aizmirstu, un nākamreiz, kad gatavoju vakariņas, atkal pasaku - ka tas būs sautējums. Un atkal trači no gala.

Mana divgadniece vispār nemāk neko paprasīt - ikviena gribēšana sākas ar brēcienu, ka tieši to grib. Saku, ka tā neies cauri, ja tā brēc, tad neko nedabūn, bet pagaidām bez rezultātiem.

otrdiena, 2011. gada 5. jūlijs

Prasīgā āda un Earth Friendly Baby

Pirmā reize, kad es patiesi apjuku un šķita, ka vairs nemāku izvēlēties ķermeņa kosmētiku, bija tad, kad paliku stāvoklī. Nudien, mana āda vairs nebija mana āda, gandrīz vai no jauna jāmācās ar to sadzīvot. Un tik izvēlīga kļuvusi, ak vai.. Ne tikai āda, bet galvenais jau deguns! Mans vecais ķermeņa sviests nelikās vairs pieņemams, lai arī, kad to pirku, par aromātu biju sajūsmā. Protams, manā ķermenī notiek lielas pārmaiņas, notiek BRĪNUMS, bet vai tad tam bija jāskar mani visu? Arī manu roku un kāju ādu? 

Vēlāk, kad jau mazais bija man uz rokām, sapratu, ka VĒL izvēlīgāka esmu kļuvusi krēmu ziņā. Jo zīdainītim taču ir tik jūtīga ādiņa.. Kā lai izvēlas īsto krēmiņu, īsto pūderi, īsto eļļiņu? Sevišķi, ja vēl ieej kādā no mammu/vecāku mājaslapām, kur salasies baisas atsauksmes par visos lielveikalos atrodamo Džonsonu... Kad biju stāvoklī, sanāca būt slimnīcā, un tur - pieaugusi sieviete, bet visa āda sarkana un niez, un kāpēc? Jo izdomājusi, ka nevar grūtniecības laikā smērēt savu smaržīgo krēmu, bet gan smērēs Džonsona bērnu eļļiņu. Taisnības labad gan jāsaka, es netaisu antireklāmu, jo mana āda pret šīm bērnu eļļiņām neprotestēja, bet kura mamma tad savu bērnu grib par izmēģinājuma trusīti padarīt - un pārbaudīt - strādā vai nē? Ja viss kārtībā, tad jau forši.. Bet..

Nē.. labāk jau uzreiz jāmeklē kāda eko kosmētika, par kuru zini, ražotājs liek roku uz sirds un saka, ka tā ir pēc iespējas dabīgāka, bez mākslīgām piedevām. Un ziniet, kāds man bija atklājums? Tā nemaz nav TIK dārga, kā pirms tam biju iedomājusies. Nu.. dārgāka jau gan ir, tas tiesa, bet vai tad mēs to krēmu zieķējam pilnām saujām un katru dienu? Taču nē. Un labāk es samaksāju tos pāris latus vairāk, lai mana sirds ir mierīgāka.  Turklāt.. ņemot vērā to, ka pati tērēju mazāk, jo ne velti taču šī kosmētika ir domāta gan bērniem, gan mammām :) beigu beigās tomēr sanāk, ka esmu vēl ietaupījusi. Vienvārdsakot - ir par ko padomāt. 

Eko kosmētika jau nu mūsdienās nav ar uguni jāmeklē, ne? Tagad tā ir kļuvusi populārāka, jo arvien vairāk un vairāk cilvēku piedomā pie tā, ko mēs ēdam un ko zieķējam uz ādas. Un tas ir labi. 

Mēs pastāstīsim par savu atklājumu (jāsaka, žēl, ka tas nenotika tad, kad biju stāvoklī). Un tas ir Earth Friendly Baby, kuru varat iegādāties June internetveikaliņā. Vispār - tur ir arī citas firmas, bet karstajā vasarā, kad to vien gribas kā dzīvoties ūdenī, mums topā ir ziepītes un vannas putas. 

Bērniem jau vispār patīk mazgāt rokas, bet viņi vienmēr to atcerēsies izdarīt, ja ziepes būs kā šķidrās ziepes, kur jāpaspiež, lai dabūtu ziepes ārā no pudelītes. 

Mana divgadniece jau ir varen viltīga. Vakarā mamma baseinā  nelaiž, tad viņa paņem mūsu mandarīnu šampūnu/dušasželeju iesēžas krēslā un saka, lai mamma atnes bļodu, jāmazgā kājas. Nu tā jau ir - ar netīrām kājām gulēt neiesi. Un bērns arī pie kārotā ūdens ticis. :) Ar šādu pudelīti tiešām pietiek ilgam laikam, ja vien protams, neatdod to bērna glabāšanā :D Viņš labprāt mazgātos vienā laidā. :)

Kā tie bērni aug, drīz vairs man vairs nebūs jāpiedalās mazgāšanās procesā. :) Bet, kamēr vēl to varu, to arī daru. Ziepītes smaržo tik patīkami maigi.. Ernests ar pasmaržo rociņas - Mammu, rokas kā puķes smaržo. 


Par vannas putām ir īpašs stāsts. Tagad, paldies dievam, odi ir pieklusuši, bet maija mēnesis un jūnija sākums.. ui, tur bija ko turēt. Ja mēs, pieaugušie, vēl kaut kā labāk tiekam galā, maziem bērniem ir grūtāk, un viņus odi sakož vairāk. Un odu kodumi niez, miegs līdz ar to ir sliktāks, bērns kašķīgāks, un ja vēl sakasās līdz asinīm.. :( Pavisam nejauši ievēroju (tas bija odu uzbrukuma laika vidū, kad sākām lietot šīs vannas putas, lai veldzētos karstajā dienā ūdens bļodā), ka lavandas vannas putas pievienojot vakara vai arī dienas vanniņām, bērns vairs tik traki nekasās. Un arī naktis bija mierīgākas.

Lavandai vispār piemīt nomierinošas īpašības, un mans pašas nesenais atklājums, ka lavandas ēteriskā eļļa palīdz pret apdegumiem. Jā, to var nedaudz, tīrā veidā uzklāt, un efekts būs. Bet vannas putas ir vannas putas, un es kaut kā nebiju iedomājusies, ka lavandas nomierinošais efekts varētu nostrādāt arī šādi. Bet strādā, un ko vēl vairāk var vēlēties?

Tā lūk, esam sajūsmā par šo sēriju, par tās maigo aromātu, par tās dabīgo sastāvu un iedarbību. ŠEIT varat apskatīt, kāda laba vēl kosmētika ir pieejama. :) Neesmu ražotājs, bet arī es, liekot roku uz sirds, iesaku.

otrdiena, 2011. gada 7. jūnijs

Kur ir mana pumpa?

Sēžu istabā, bērns blakus gultā guļ. No rīta temperatūra, pie 39 grādiem..Eh, tā slimošana neliek mieru arī vasarā. Labi, ka izdevās iemidzināt, lai bērns atpūšas. Jau trīs stundas guļ. Pēkšņi viņa tik skaidri prasa - Kur ir mana pumpa?
Es protams, atbildum prastu - Tev pumpa pazuda?
Skatos.. nē, bērns vēl joprojām guļ. Un sapnī meklē savas pumpas. :)

Atceros, ka man mamma teica, ka es arī mēdzot pa naktīm runāt, tikai viņa neko neesot sapratusi. Ak, kādos kompleksos mani tas toreiz iedzina. Man riebās klases ekskursijas, kur jāpaliek pa nakti. Man bija tādas bailes, ja nu es pa miegam pasaku kaut ko tādu, ko es negribu, lai kāds uzzina?

Bet īstenībā, cilvēki, kas pa miegam runā, ir tik mīļi. :)  Kaut kas man tajā visā procesā ļoti patīk. Un nu es varu droši runāt pa miegam, man nav bail.

pirmdiena, 2011. gada 6. jūnijs

Nevar kost maziem bērniem

Intra (2 gadi 4 mēneši) nu tik mīlīgi pukojas, kad viņai iekož ods... :) Aizdzinusi odu prom, un pasūdzējusies man, ka šis kož, viņa saka odam : nu nu nu, nevar kost maziem bērniem, nevar. :) :) :)

trešdiena, 2011. gada 1. jūnijs

Māsa, tas bija lietus!

Pati vien jau samācīju bērnu uz muļķībām. Šodien bija tik karsta diena, un laistot dārzu un siltumnīcas, protams, gribējās pašļakstīties, sākumā jau virsū negāzām, bet tikai ar šļūteni kājas mazgājām. Bērniem tā iepatikās. Pēc pusstundas siltumnīcā, kurā ir pie 40 grādiem, ticat vai ne, bet dabūt aukstu ūdeni uz galvas ir tīri patīkami.

Ernests to vērodams, prasa, kas tas ir. Stāstu, ka lietutiņš. Viņš arī gribot. Nu labi, pacēļu šļūteni gaisā, tā lai tiešām tikai rasina, un bērns sajūsmā.

Māsa tad gulēja pusdienslaiku.. Kad viņa piecēlās, Ernests gribēdams viņu iepriecināt, ņem un ielaiž māsai sejā ar šļūteni ūdeni. Lieki piebilst, ka māsa par to nebija sajūsmā, un brāļa paskaidrojumi, ka tas esot lietutiņš, bija pilnīgi pie vienas vietas.

Bet ar ūdeni šļakstīties mums patīk. Kaut tik tie odi būtu mazāk, jo tagad šie pie ezera ir nometni ierīkojuši. Gluži kā ierakumos nu gaida pretinieku - Cilvēku.

sestdiena, 2011. gada 30. aprīlis

Ziedi mammai un māsai

Ar māsu gatavojām pusdienas, kamēr Ernests turpat pagalmā spēlējās. Biju novērsusies kādu mirkli, un neskatījos, ko Ernests dara, pēkšņi veras durvis un nāk Ernests pilnu klēpi narcisēm, pusi iedeva man, pusi māsai un abas sabučoja. Visas narcises no puķudobes mājas priekšā ir pazudušas. :) Mīļums pāri visam!

pirmdiena, 2011. gada 25. aprīlis

Darela pēdās...

Nebūtu melots, ja es teiktu, ka mana bērnība pagāja Darela pēdās. Biju sajūsmā par dzīvo radību, konkrētāk, par abiniekiem un kukaiņiem, (labi, vēl joprojām esmu, šodien siltumnīcā tritonu satikām) līdz 12 gadu vecumam biju izlasījusi visas latviski izdotās Darela grāmatas, kā arī attiecīgās grāmatas no Apvāršņa sērijas.. un sapņoju, ka varētu braukt uz džungļiem čūskas medīt.

Šis ir mūsu šovakar sastaptais tritons.


Tagad kā mamma novēroju savus bērnus. Ernests ir līdzīgs man, viņš ar apbrīnu pēta kā gliemežus un zirnekļus, tā arī vardes un krupjus. Māsai savukārt ir tā, paskatās papriecājas un pievēršas kaut kam citam, bet Ernests ap krupi var stundām ņemties, pētīt to, nēsāt, prasīt mammai, kāpēc tieši tā, kur krupin nagi, kā viņš ēd, ko viņš ēd. Pateicu, ka krupis ēd kukaiņus, pēc tam vairākas reizes redzu, Ernests nes krupi barot, vakara saulē knišļi laidelējas, Ernests ierauga, pienes krupi, izstiepj rociņu un saka - ĒD! Nebaidies, ēd.

"Mammu, mammu, krupis pīkst kā pele, viņam kut".. Nākamajā dienā atklājām, ka lielās krupju mammas nepīkst, kad tām pieskaras, nepīkst, bet krupju tēviņi gan pieķeras pie rokas tā, ka var kā rokassprādzi nēsāt.  Re, šinī bildē ir redzama Ernesta rokassprādze, kas mēģināja aizlīst aiz jakas. :)


Visgrūtākais, loģiski, ir palaist krupīti, lai viņš dodas mājās. Ja vēl krupis aiziet mājās ātrāk, nu tad bez asaras neiztikt. Labi, ka krupjus un vardes nu var sastapt katru dienu. Arī vīngliemezis nekur prom netaisās...

ceturtdiena, 2011. gada 21. aprīlis

Eksāmens ar bērnu

Tā nu lūk iet, darbu atrast šķiet nereāli sievietei, kurai ir divi mazi bērni, tāpēc gāju kursos, lai radītu sev darbavietu pati. Divas nedēļas uz kursiem pa visu laiku netiku, jo bērni slimoja, bet pēdējos divus mēnešus bērni katru dienu iet uz dārziņu (par to liecina pirmo reizi dzīvē tik lielais bērnudārza rēķins :D). Līdz pienāk eksāmenu diena. Pulkstens 4:00 no rīta, bērns sāk vemt. Un vemj vēl 10:00, ar tādu interesantu intervālu, ik pa 2 stundām, kā pēc pulksteņa. 10:00 nospriedu, ka uz 12:00 jābūt gatavai. Temperatūras nav, nez cik reizes visa rīta laikā sazvanos ar ārstu, pat paspējam līdz viņam aizskriet, nezin, kas par lietu. Nu ko, bet eksāmenu kavēt nevar, speciāli no Rīgas brauc tie, kas eksāmenu pieņems. Jādodas ar visu bērnu. Parasti tik enerģiskais trīsgadnieks nu ir tik nevarīgs, spēka viņam nav, bāls no vaiga, sēž man visu laiku klēpī un ik pa laikam prasa padzerties.

Pienāk mana kārta, dodos ar visu bērnu uz eksāmenu telpu, pāris jautājumos sanāca saminstināties, jo bērns prasīja dzert, bet eksāmens nokārtots, un kā saņēmu rokās diplomu, bērns vemj (smej vai nesmej, pulkstens 12:00). Tā gan bija pēdējā reize. 14:00 jau gaidīju nākamo pūtienu, bet tas par laimi nesekoja.

Traki grūti jau bija, rāvos uz divām pusēm, mēģinot saudzēt bērnu, nesu viņu klēpī, un visu laiku domāju, ka labāk jau būtu bijis palikt mājās, bet no otras puses - nedrīkst neaiziet uz eksāmenu. Ja būtu bijusi temperatūra, tad būtu bijis jāpaliek mājās. Bet par laimi, nebija.

Nākamajā dienā ne ziņas, ne miņas no slimības. Un šķiet, vakardienas neiztērētā enerģija pieplusojās šodienas enerģijai un uz riņķi vien, uz riņķi vien bērns man iet.  Nez, vai vienkārši kaut ko bija bērns saēdies, vai tas kāds mini-vēdervīruss. Kurš nu pateiks.

svētdiena, 2011. gada 3. aprīlis

Zālīte uz Lieldienām

Viss, kas nepieciešams- olu kaste, olu čaumalas, ko rūpīgi izskalojam, un izmazgājam plēvīti ārā, paciņa kaķu zāles, un kūdra.

Nedēļu pirms lieldienām, ielikām čaumalās kūdru, sasējām zālīti, un katru dienu ar špricīti nedaudz aplaistījām, lai aug.








Suņi plikām kājām!!

Mammu, mammu! Suņi plikām kājām sniegā! - sašutis sauc Ernests, pie loga stāvēdams un mūsu trīs suņus vērodams! - Baltā arī plikām kājām! (Baltā ir viens no suņiem)
Mammu! Mammu! Mammu! Baltā sniegu ēd! Sniegu nedrīkst ēst!

(hmmm, tad lūk, kur Ernests noskatījies, ka sniegu var ēst um kā mamma aizgriežas, tā sniegs pie mutes. )

Zīmējam uz sniega!

Zīmēt var arī uz sniega! Vislabākais laiks ir mīnusi, kas sekojuši pēc plusiem, tā teikt - sērsna uz ledus. Bet arī tagad lielajos mīnusos varēja uzpūst krāsu. Tiesa, tādā aukstumā jau daudz laika ārā nepavadīsi un mūsu mērķis šovakar ir tikai ar Jums padalīties šajā idejā, kādi vēl ziemas prieki ir iespējami. :)





Viss, kas nepieciešams - izsmidzināmās pudelītes, mēs izmantojām tukšas Avon ķermeņa atsvaidzinātāju pudelītes, ūdens un pārtikas krāsviela. Noteikti var arī citas krāsas izmantot, bet es izvēlējos pārtikas krāsas, jo ja nu bērns izdomā krāsaino sniegu apēst! :) Nepaspēšu noreaģēt, kā būs pie mutes

Tātad - pudelītē iekšā ūdeni, pārtikas krāsvielu, sakratam un mūsu darbarīks gatavs! :).

Atliek tik iet ārā un pūst uz sniega. Nelieli mīnusi ir labāki, jo tad var uzvilkt plānākus cimdus ar kuriem vieglāk ir nospiest korķīti.

pirmdiena, 2011. gada 28. marts

Mūsu ziemas diena

Katrā gadalaikā ir savs skaistums. Ak, kā es sākumā baidījos, ka manai meitiņai nepatiks ziema. Jo pirmos divus mēnešus viņa sniegu nespēja pieņemt. Man dārziņā teica, ka tādu bērnu nebija redzējušas, kuram tā nepatiktu sniegs. Kamēr brālis brida pa sniegu, priecājās, šļūca pa kalnu, brauca ragaviņās, māsa nebija pierunājama ne par ko. Ja bija jāiet pa sniegu, bija brēciens un nekustējās ne no vietas.

Bet vienā dienā tas mainījās. Burtiski vienā dienā. Iepriekšējā dienā vēl kā parasti raudāja un visu laiku teica - sniegs nē, sniegs nē, sniegs nē, bet nākamajā dienā, tiesa, ļoti piesardzīgi, viņa iedraudzējās ar sniegu, un pēc divām nedēļām jau smejot braucām pa kalniņu lejā.

Labi, pikošanās vēl ir Tabu, jo sniegs uz sejas..brrr.. tas nepatīk taču nevienam, vai ne?

Brālītis un māsiņa :)



Kā tie sētnieki tiek galā ar tām lāpstām.. Mēs knapi izkustinājām! Vai, labi, ja būsim pavisam godīgi - šķiet, mēs nemaz nevarējām izkustināt.



Šis ir mūsu portatīvais sniegavīrs! ;)





Kur vēl labāks nobrauciens no kalna, kā uz mammas?? :D



otrdiena, 2011. gada 15. februāris

Mūsu dzimtas koks

Gribam Jums pastāstīt par mūsu jauno aizraušanos. 

Ilgi domāju, kāpēc ir tā, ka citus ļoti interesē savas saknes, bet citi atkal par to neliekas ne zinis. Vai šī interese ir ieaudzināta?

Par sevi varētu teikt, ka jā, ja nebūtu mamamma man stāstījusi par saviem senčiem, kā viņi dzīvojuši, kādas tur kaislības bijušas, ja nebūtu viņa likusi man pierakstīt to, ko atceras, diez vai man šobrīd būtu iespēja uzzīmēt savu dzimtas koku, kas iestiepjas 8 paaudzes atpakaļ pagātnē. Man tas likās ļoti interesanti, ka manai vec-vec-vec-vec-vecmāmiņa no mātes puses bij tieši tāds pats vārds uzvārds kā man, lai arī man uzvārds protams ir tēva.

Tāpēc ticu, ja es bērniem stāstīšu, ja rādīšu, cik plašs izvēršas mūsu koks, kuru tagad vēl papildina arī vīra ģimenes koks, arī viņiem tas liksies interesanti, un viņi gribēs to saglabāt un pētīt sīkāk.

Starpcitu, ar dzimtas koku var ieiet azartā. Ļoti gribētu tam mazliet nopietnāk pieiet un pa vecām baznīcas grāmatām pameklēt, lai papildinātu trūkstošos laukumus, piemēram, vecātēva vecmammai bijuši 9 bērni ģimenē, kad es iztēlojos, cik plašs tas koka zars būtu tajā vietā, jo katram bērnam ir sava ģimene. Tiesa, varētu attaisnoties, ka to nemaz nevajag meklēt, jo tas tāds diezgan tāls atzars no mūsu pamatzariem, bet man tas šķiet ļoti interesanti. Kad tā padomā, cik plašs ir mūsu koks un cik daudzus zariņus mēs nezinam un nepazīstam, varbūt man tepat kaimiņos dzīvo kāds tālāks radinieks, bet ne man, ne viņam nav ne jausmas par to. Vēl man neizdarīts darbiņš ir sameklēt savu vienīgo brālēnu, kurš dzimis un dzīvo Baltkrievijā. Nav ne jausmas kā, bet es to izdarīšu.

Tātad...
Es patiešām domāju, ka šī interese ir ieaudzināta, un re - mums Latvijā ir izveidota viena fantastiska varētu teikt spēle, kas būtu kā pirmais solis, lai radītu bērnos interesi par savu dzimtu. Vienreizēja lieta!!! Kā dāvana ģimenei, kur ir mazs pasaules atklājējs - vispār ideāla! Vairāk par šo Palīgu dzimtas koka veidošanā, lasiet mājaslapā, twitter lietotāji sekojiet Aggi mondo. Un pētiet savu dzimtas koku, radiet šo interesi arī bērnos. Lai saknes nepazūd! 


Ernestam darbošanās ļoti patika. Bet visvairāk ābolīšu un mākonīšu izspiešana no papīra. :)


Vēl gan mums liels darbs priekšā, sameklēt un salīmēt fotogrāfijas. Bet mans trīsgadnieks  jau zina, ka mamma ir jāliek blakus tētim, un ome opim. Un to māca arī divgadniekam ar tādu nopietnību un sava veida svinīgumu, ka prieks skatīties. :)

sestdiena, 2011. gada 12. februāris

Našķis bērniem

Kas to būtu domājis, ka bērniem tā garšos apcepti sīpoli. Cepām sīpolmaizītes, pirmo porciju izcepto sīpolu bērni sāka ēst, un es sapratu - jācep otra. Izcepu otru, pagatavojām sīpolmaizītes, un bērni pieprasīja vēl sīpolus. Īpaši jau veselīgi nav, bet garšīgi gan, un labāk tad sīpoli, nekā čipsi. :)

Tā nu mūsmājās ir jauns našķis - apcepti sīpoli.

ceturtdiena, 2011. gada 10. februāris

Kartupeļu zīmogs

Kaut kad sen piefiksēju tādu ideju, ka no kartupeļiem var taisīt zīmodziņus, un šis laiks, kad mēs slimojam un dzīvojam tātad 4 sienās, ir īstais, lai ideju realizētu dzīvē. Mērķis mums šoreiz nebija kaut ko konkrētu radīt, vienkārši paspēlēties. Cik lapas mēs kopumā neapzīmogojām! Bērni iegāja azartā!

Kartupeli jāpārgriež uz pusēm, un ar nazīti jāizgriež kāda forma. Kādu nu iztēle liek. ;) Tad tik jāapsmērē ar krāsu un jāspiež uz papīra. Lielāki bērni jau var noteikti kaut ko konkrētu radīt, piemēram apsveikumus.


sestdiena, 2011. gada 29. janvāris

I am a gummy bear

Intra sēž virtuvē uz ķeblīša un pilnā kaklā dzied I AM A GUMMY BEAR!  Skats pa rubli!

Nu.. ziniet to dziesmiņu taču. Es gan nesaprotu, kā viņi to atceras, jo vairākus mēnešus nav dzirdēta, bet lipīga ir, tas nu jāatzīst.

Tā, tikko sameklēju šo video youtube, un protams, man neviens vairs rakstīt neļauj. Mantas tika pamestas, un visi steidza šurp skatīties.  Un dejot. :) Kā dziesmiņa beidzās, tā prasa - gribu vēl, gribu vēl.



Tā, savādāk, mūsmājās vējbakas. Mājas arests. Dejojam, zīmējam, līmējam. Ārā sniegā netiekam.

otrdiena, 2011. gada 18. janvāris

Kurš notīrīs bārdu?

Intra, kurai pavisam drīz jau paliks 2 gadi, vienu dienu sēž tētim klēpī un pēta viņa ataugušos bārdas rugājus. Pieskaras un saka: "FUI!!!!" noliecas pēc dvieļa un visādi mēģina to FUI noslaucīt nost.

Man no smiekliem sāka sāpēt vēders. Tik mīļi arī savā ziņā. :)