Kur ir mana pumpa?

Sēžu istabā, bērns blakus gultā guļ. No rīta temperatūra, pie 39 grādiem..Eh, tā slimošana neliek mieru arī vasarā. Labi, ka izdevās iemidzināt, lai bērns atpūšas. Jau trīs stundas guļ. Pēkšņi viņa tik skaidri prasa - Kur ir mana pumpa?
Es protams, atbildum prastu - Tev pumpa pazuda?
Skatos.. nē, bērns vēl joprojām guļ. Un sapnī meklē savas pumpas. :)

Atceros, ka man mamma teica, ka es arī mēdzot pa naktīm runāt, tikai viņa neko neesot sapratusi. Ak, kādos kompleksos mani tas toreiz iedzina. Man riebās klases ekskursijas, kur jāpaliek pa nakti. Man bija tādas bailes, ja nu es pa miegam pasaku kaut ko tādu, ko es negribu, lai kāds uzzina?

Bet īstenībā, cilvēki, kas pa miegam runā, ir tik mīļi. :)  Kaut kas man tajā visā procesā ļoti patīk. Un nu es varu droši runāt pa miegam, man nav bail.

Nevar kost maziem bērniem

Intra (2 gadi 4 mēneši) nu tik mīlīgi pukojas, kad viņai iekož ods... :) Aizdzinusi odu prom, un pasūdzējusies man, ka šis kož, viņa saka odam : nu nu nu, nevar kost maziem bērniem, nevar. :) :) :)

Māsa, tas bija lietus!

Pati vien jau samācīju bērnu uz muļķībām. Šodien bija tik karsta diena, un laistot dārzu un siltumnīcas, protams, gribējās pašļakstīties, sākumā jau virsū negāzām, bet tikai ar šļūteni kājas mazgājām. Bērniem tā iepatikās. Pēc pusstundas siltumnīcā, kurā ir pie 40 grādiem, ticat vai ne, bet dabūt aukstu ūdeni uz galvas ir tīri patīkami.

Ernests to vērodams, prasa, kas tas ir. Stāstu, ka lietutiņš. Viņš arī gribot. Nu labi, pacēļu šļūteni gaisā, tā lai tiešām tikai rasina, un bērns sajūsmā.

Māsa tad gulēja pusdienslaiku.. Kad viņa piecēlās, Ernests gribēdams viņu iepriecināt, ņem un ielaiž māsai sejā ar šļūteni ūdeni. Lieki piebilst, ka māsa par to nebija sajūsmā, un brāļa paskaidrojumi, ka tas esot lietutiņš, bija pilnīgi pie vienas vietas.

Bet ar ūdeni šļakstīties mums patīk. Kaut tik tie odi būtu mazāk, jo tagad šie pie ezera ir nometni ierīkojuši. Gluži kā ierakumos nu gaida pretinieku - Cilvēku.