Zālīte uz Lieldienām

Viss, kas nepieciešams- olu kaste, olu čaumalas, ko rūpīgi izskalojam, un izmazgājam plēvīti ārā, paciņa kaķu zāles, un kūdra.

Nedēļu pirms lieldienām, ielikām čaumalās kūdru, sasējām zālīti, un katru dienu ar špricīti nedaudz aplaistījām, lai aug.

Suņi plikām kājām!!

Mammu, mammu! Suņi plikām kājām sniegā! - sašutis sauc Ernests, pie loga stāvēdams un mūsu trīs suņus vērodams! - Baltā arī plikām kājām! (Baltā ir viens no suņiem)
Mammu! Mammu! Mammu! Baltā sniegu ēd! Sniegu nedrīkst ēst!

(hmmm, tad lūk, kur Ernests noskatījies, ka sniegu var ēst um kā mamma aizgriežas, tā sniegs pie mutes. )

Zīmējam uz sniega!

Zīmēt var arī uz sniega! Vislabākais laiks ir mīnusi, kas sekojuši pēc plusiem, tā teikt - sērsna uz ledus. Bet arī tagad lielajos mīnusos varēja uzpūst krāsu. Tiesa, tādā aukstumā jau daudz laika ārā nepavadīsi un mūsu mērķis šovakar ir tikai ar Jums padalīties šajā idejā, kādi vēl ziemas prieki ir iespējami. :)

Viss, kas nepieciešams - izsmidzināmās pudelītes, mēs izmantojām tukšas Avon ķermeņa atsvaidzinātāju pudelītes, ūdens un pārtikas krāsviela. Noteikti var arī citas krāsas izmantot, bet es izvēlējos pārtikas krāsas, jo ja nu bērns izdomā krāsaino sniegu apēst! :) Nepaspēšu noreaģēt, kā būs pie mutes

Tātad - pudelītē iekšā ūdeni, pārtikas krāsvielu, sakratam un mūsu darbarīks gatavs! :).

Atliek tik iet ārā un pūst uz sniega. Nelieli mīnusi ir labāki, jo tad var uzvilkt plānākus cimdus ar kuriem vieglāk ir nospiest korķīti.

Mūsu ziemas diena

Katrā gadalaikā ir savs skaistums. Ak, kā es sākumā baidījos, ka manai meitiņai nepatiks ziema. Jo pirmos divus mēnešus viņa sniegu nespēja pieņemt. Man dārziņā teica, ka tādu bērnu nebija redzējušas, kuram tā nepatiktu sniegs. Kamēr brālis brida pa sniegu, priecājās, šļūca pa kalnu, brauca ragaviņās, māsa nebija pierunājama ne par ko. Ja bija jāiet pa sniegu, bija brēciens un nekustējās ne no vietas.

Bet vienā dienā tas mainījās. Burtiski vienā dienā. Iepriekšējā dienā vēl kā parasti raudāja un visu laiku teica - sniegs nē, sniegs nē, sniegs nē, bet nākamajā dienā, tiesa, ļoti piesardzīgi, viņa iedraudzējās ar sniegu, un pēc divām nedēļām jau smejot braucām pa kalniņu lejā.

Labi, pikošanās vēl ir Tabu, jo sniegs uz sejas..brrr.. tas nepatīk taču nevienam, vai ne?

Brālītis un māsiņa :)

Kā tie sētnieki tiek galā ar tām lāpstām.. Mēs knapi izkustinājām! Vai, labi, ja būsim pavisam godīgi - šķiet, mēs nemaz nevarējām izkustināt.

Šis ir mūsu portatīvais sniegavīrs! ;)

Kur vēl labāks nobrauciens no kalna, kā uz mammas?? :D

Mūsu dzimtas koks

Gribam Jums pastāstīt par mūsu jauno aizraušanos. 

Ilgi domāju, kāpēc ir tā, ka citus ļoti interesē savas saknes, bet citi atkal par to neliekas ne zinis. Vai šī interese ir ieaudzināta?

Par sevi varētu teikt, ka jā, ja nebūtu mamamma man stāstījusi par saviem senčiem, kā viņi dzīvojuši, kādas tur kaislības bijušas, ja nebūtu viņa likusi man pierakstīt to, ko atceras, diez vai man šobrīd būtu iespēja uzzīmēt savu dzimtas koku, kas iestiepjas 8 paaudzes atpakaļ pagātnē. Man tas likās ļoti interesanti, ka manai vec-vec-vec-vec-vecmāmiņa no mātes puses bij tieši tāds pats vārds uzvārds kā man, lai arī man uzvārds protams ir tēva.

Tāpēc ticu, ja es bērniem stāstīšu, ja rādīšu, cik plašs izvēršas mūsu koks, kuru tagad vēl papildina arī vīra ģimenes koks, arī viņiem tas liksies interesanti, un viņi gribēs to saglabāt un pētīt sīkāk.

Starpcitu, ar dzimtas koku var ieiet azartā. Ļoti gribētu tam mazliet nopietnāk pieiet un pa vecām baznīcas grāmatām pameklēt, lai papildinātu trūkstošos laukumus, piemēram, vecātēva vecmammai bijuši 9 bērni ģimenē, kad es iztēlojos, cik plašs tas koka zars būtu tajā vietā, jo katram bērnam ir sava ģimene. Tiesa, varētu attaisnoties, ka to nemaz nevajag meklēt, jo tas tāds diezgan tāls atzars no mūsu pamatzariem, bet man tas šķiet ļoti interesanti. Kad tā padomā, cik plašs ir mūsu koks un cik daudzus zariņus mēs nezinam un nepazīstam, varbūt man tepat kaimiņos dzīvo kāds tālāks radinieks, bet ne man, ne viņam nav ne jausmas par to. Vēl man neizdarīts darbiņš ir sameklēt savu vienīgo brālēnu, kurš dzimis un dzīvo Baltkrievijā. Nav ne jausmas kā, bet es to izdarīšu.

Tātad...

Es patiešām domāju, ka šī interese ir ieaudzināta, un re - mums Latvijā ir izveidota viena fantastiska varētu teikt spēle, kas būtu kā pirmais solis, lai radītu bērnos interesi par savu dzimtu. Vienreizēja lieta!!! Kā dāvana ģimenei, kur ir mazs pasaules atklājējs - vispār ideāla! Vairāk par šo Palīgu dzimtas koka veidošanā, lasiet mājaslapā, twitter lietotāji sekojiet Aggi mondo. Un pētiet savu dzimtas koku, radiet šo interesi arī bērnos. Lai saknes nepazūd! 

Ernestam darbošanās ļoti patika. Bet visvairāk ābolīšu un mākonīšu izspiešana no papīra. :)

Vēl gan mums liels darbs priekšā, sameklēt un salīmēt fotogrāfijas. Bet mans trīsgadnieks  jau zina, ka mamma ir jāliek blakus tētim, un ome opim. Un to māca arī divgadniekam ar tādu nopietnību un sava veida svinīgumu, ka prieks skatīties. :)

Našķis bērniem

Kas to būtu domājis, ka bērniem tā garšos apcepti sīpoli. Cepām sīpolmaizītes, pirmo porciju izcepto sīpolu bērni sāka ēst, un es sapratu - jācep otra. Izcepu otru, pagatavojām sīpolmaizītes, un bērni pieprasīja vēl sīpolus. Īpaši jau veselīgi nav, bet garšīgi gan, un labāk tad sīpoli, nekā čipsi. :)

Tā nu mūsmājās ir jauns našķis - apcepti sīpoli.

Kartupeļu zīmogs

Kaut kad sen piefiksēju tādu ideju, ka no kartupeļiem var taisīt zīmodziņus, un šis laiks, kad mēs slimojam un dzīvojam tātad 4 sienās, ir īstais, lai ideju realizētu dzīvē. Mērķis mums šoreiz nebija kaut ko konkrētu radīt, vienkārši paspēlēties. Cik lapas mēs kopumā neapzīmogojām! Bērni iegāja azartā!

Kartupeli jāpārgriež uz pusēm, un ar nazīti jāizgriež kāda forma. Kādu nu iztēle liek. ;) Tad tik jāapsmērē ar krāsu un jāspiež uz papīra. Lielāki bērni jau var noteikti kaut ko konkrētu radīt, piemēram apsveikumus.