Mūsu dzimtas koks

Gribam Jums pastāstīt par mūsu jauno aizraušanos. 

Ilgi domāju, kāpēc ir tā, ka citus ļoti interesē savas saknes, bet citi atkal par to neliekas ne zinis. Vai šī interese ir ieaudzināta?

Par sevi varētu teikt, ka jā, ja nebūtu mamamma man stāstījusi par saviem senčiem, kā viņi dzīvojuši, kādas tur kaislības bijušas, ja nebūtu viņa likusi man pierakstīt to, ko atceras, diez vai man šobrīd būtu iespēja uzzīmēt savu dzimtas koku, kas iestiepjas 8 paaudzes atpakaļ pagātnē. Man tas likās ļoti interesanti, ka manai vec-vec-vec-vec-vecmāmiņa no mātes puses bij tieši tāds pats vārds uzvārds kā man, lai arī man uzvārds protams ir tēva.

Tāpēc ticu, ja es bērniem stāstīšu, ja rādīšu, cik plašs izvēršas mūsu koks, kuru tagad vēl papildina arī vīra ģimenes koks, arī viņiem tas liksies interesanti, un viņi gribēs to saglabāt un pētīt sīkāk.

Starpcitu, ar dzimtas koku var ieiet azartā. Ļoti gribētu tam mazliet nopietnāk pieiet un pa vecām baznīcas grāmatām pameklēt, lai papildinātu trūkstošos laukumus, piemēram, vecātēva vecmammai bijuši 9 bērni ģimenē, kad es iztēlojos, cik plašs tas koka zars būtu tajā vietā, jo katram bērnam ir sava ģimene. Tiesa, varētu attaisnoties, ka to nemaz nevajag meklēt, jo tas tāds diezgan tāls atzars no mūsu pamatzariem, bet man tas šķiet ļoti interesanti. Kad tā padomā, cik plašs ir mūsu koks un cik daudzus zariņus mēs nezinam un nepazīstam, varbūt man tepat kaimiņos dzīvo kāds tālāks radinieks, bet ne man, ne viņam nav ne jausmas par to. Vēl man neizdarīts darbiņš ir sameklēt savu vienīgo brālēnu, kurš dzimis un dzīvo Baltkrievijā. Nav ne jausmas kā, bet es to izdarīšu.

Tātad...

Es patiešām domāju, ka šī interese ir ieaudzināta, un re - mums Latvijā ir izveidota viena fantastiska varētu teikt spēle, kas būtu kā pirmais solis, lai radītu bērnos interesi par savu dzimtu. Vienreizēja lieta!!! Kā dāvana ģimenei, kur ir mazs pasaules atklājējs - vispār ideāla! Vairāk par šo Palīgu dzimtas koka veidošanā, lasiet mājaslapā, twitter lietotāji sekojiet Aggi mondo. Un pētiet savu dzimtas koku, radiet šo interesi arī bērnos. Lai saknes nepazūd! 

Ernestam darbošanās ļoti patika. Bet visvairāk ābolīšu un mākonīšu izspiešana no papīra. :)

Vēl gan mums liels darbs priekšā, sameklēt un salīmēt fotogrāfijas. Bet mans trīsgadnieks  jau zina, ka mamma ir jāliek blakus tētim, un ome opim. Un to māca arī divgadniekam ar tādu nopietnību un sava veida svinīgumu, ka prieks skatīties. :)