Tagad, kad kabaču sezona rit pilnā sparā, ik pa laikam gatavojam kādu sautējuma tipa ēdienu. Tad ar rīsiem, tad kartupeļim, tad ar makaroniem, liekam visu klāt, kas nu izaug pašu dārzā.
Bērni katru dienu mani vēro un prasa, kas tur katlā ir, kā pasaku sautējums - tā sākas kašķi - ka grib saldējumu. Viņiem tas ir viens un tas pats - mamma grib, lai bērni ēd saldējumu no katla, bet viņi zina, ka tas veikalā nopērkamais, saldētavā ir labāks saldējums.
Un trakākais, ka es visu laiku to aizmirstu, un nākamreiz, kad gatavoju vakariņas, atkal pasaku - ka tas būs sautējums. Un atkal trači no gala.
Mana divgadniece vispār nemāk neko paprasīt - ikviena gribēšana sākas ar brēcienu, ka tieši to grib. Saku, ka tā neies cauri, ja tā brēc, tad neko nedabūn, bet pagaidām bez rezultātiem.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Oi, nu man bija tāpat, kamēr paaugās un iemācījās pārprasīt, kas tad īsti..:D Ar otru vēl nekas nav sācies, jo, paldies dievam, ēd visu, ko dodu.
AtbildētDzēstVarbūt jāsaka sutinājums?!