Tādā dienā, kā šī, kad nekur nav jāsteidzas, un nav jāskatās pulkstenī, jāpielāgojas kādam plānam, es izbaudu bērna barošanas prieku. Pusdienās ēdam putru. Mums parasti putras ēšana ietver ne tikai paēšanu, bet arī parunāšanos, daudz daudz smaidīšanas un vismaz trīs pauzītes. Man tiešām ļoti patīk barot mazu bērnu.
Kā mazā pamanīja, ka mamma ir sataisījusi putriņu viņas bļodiņā, tā sāka tā runāties, priecāties! Apliekam priekšautiņu, un jūtu, ka mazā nevar vien sagaidīt, kad beidzot tiks pie kārotās putras.
Pirmās karotes putras apēdam klusi un mierīgi, vien kājiņu šūpinot.. Tad Intruks paskatās uz mani, sažmiedz actiņas un tik mīļi uzsmaida!!! Piedāvāju nākamo karoti, bet "nē, mammu, vai tad Tu neredzi, ka tagad ir jāpasmaida? tā putra labāk garšo!" Un es smaidu pretī "ak tu mana maziņā foršiņā! kāds tev ir fantastisks smaidiņš" un smaids top vēl lielāks!!!!
labi, nu es esmu gatava turpināt ēst. - apēdam vēl pāris karotes, un nu kārta burbuļiem. Ar putras pilnu muti taču sanāk interesantāk pūst burbuļus.
beigu beigās mammai tiek tik laimīgs un apmierināts smaids un tukša bļodiņa.
"tu, mammīt, ej nomazgā bļodiņu, bet es pastāstīšu dzeltenajam lācim, cik garšīga bija putra!"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru