brauciens uz jūru (un ne tikai) - TVERAMI NETVERAMĀ BRĪVĪBAS SAJŪTA, ko sniedz autovadītāja apliecība.
Kuram gan vasarā negribas pie jūras?
Arī mums, protams, bet saulainā laikā ar maziem bērniem uz jūru negribas braukt. Cik nav lasīts, ka mazus bērnus nevajag atklātā saulē turēt, un vēl man pašai arī tieši saules stari nepatīk, tāpēc arī savus bērnus cenšos no tiem pasargāt.
Bij agrs darba dienas rīts, debesis klāja mākoņi, vīrs bija paņēmis brīvdienu, lai padarītu vajadzīgos darbus, mašīna tātad mājās – un man dzima ideja - JĀBRAUC UZ JŪRU! Diena vienkārši radīta tam! Turklāt darba diena, tas nozīmē, ka cilvēku nebūs daudz, un man pie jūras patīk – jo mazāk cilvēku, jo labāk.
Un man taču ir tiesības! Kad paliku stāvoklī ar meitiņu, sapratu, ka ar steigu vajag tiesības nokārtot, jo ar diviem bērniem laika nu nemaz nebūs vairāk, bet tiesības vajag. Dzīvojam laukos, un ja vajag kaut kur tikt, tad vienmēr esmu atkarīga no kāda, kas varētu aizvest. Ar vienu bērnu vēl var šad tad ar sabiedrisko transportu braukt, bet ar diviem?! Tas nu gan būtu murgs...
Tā nu pieteicos autoskolā, un gala rezultātā 2 dienas pirms Ziemassvētkiem, kad tūlīt tūlīt iesoļosim 9 grūtniecības mēnesī, nokārtoju eksāmenu un ieguvu autovadītāja apliecību.
Bieži gan braukt nesanāk, bet nu ir īstais mirklis, lai izbaudītu to brīvības sajūtu, ko nozīmē, ka neesmu ne no viena atkarīga, varu pati visur tikt, kur vajag vai kur sagribas!
Tad nu ar spārnotām sajūtām saliku somā visu nepieciešamo, ratus mašīnā, saģērbu mazos, un AIDĀ prom pa lielceļu uz Saulkrastiem!
Bet jau pēc pirmajiem kilometriem sāku gudrot – kā es tikšu galā pludmalē ar diviem bērniem, turklāt skatos – arī mākoņi sāk izklīst, varbūt pat spīdēs saule. Varbūt ar savu brīvības ķeršanu mazliet esmu pāršāvusi pār strīpu? Bet mājās arī braukt negribas. Tā priecājos par ikvienu dienu, kad varu izrauties no mājām. Nē. Mājās nebraukšu vis. Stāju ceļa malā, padomāt, un ideja turpat vien acu priekšā stāv – zvanīšu māsām. Universitātē sesijas beigušās, un varu saderēt, ka arī viņas gribētu pavadīt dienu pie jūras! Kā tad! Kompānija atrasta – abas māsas ar pirmo transportu brauks uz manu pusi, pusceļā es viņas paķeru mašīnā, un prom uz Saulkrastiem, pa ceļam vēl iebraucot veikalā, nopirkt maizi, desu un marinētus gurķīšus, lai varētu uztaisīt pikniku pie jūras.
Vienai no māsām gan būs jāsēž aizmugurē starp auto krēsliņiem, bet mērķis ir tik vilinošs, ka šīs nelielās neērtības ir sīkums.
Pie jūras, kā jau cerēju, darba dienā mašīnu nav daudz, un es pavisam viegli varu noparkoties. Jāatzīst, ka mazliet uztraucos gan, jo cik tad man tā pieredze, pusgadu kā tiesības, bet braukusi esmu ļoti reti, un tikai zināmos maršrutos. Uz Saulkrastiem pirmo reizi braucu viena pati pie stūres.
Vienīgi par ko sirds sāp – mākoņi tiešām pazūd pa vienam vien, un kad jau bijām pie jūras – tad pie debesīm nebij neviena mākonīša. Te tev nu bij, izmantot burvīgo laiku, lai aizbrauktu pie jūras. Bet tā nedrīkst domāt – pats galvenais taču, ka esam pie jūras, esam ārpus mājas, izbaudām brīvo dienu, nu vienalga kādi laikapstākļi, vai ne? Tā nu cenšos pie šīs domas pieturēties, un sanāk arī necerēti viegli, vērojot – kā Ernests priecājas par ūdeni, par smiltīm, un par maijvabolēm, ar ko pilna pludmale. Tagad gan lielākā daļa ir beigtas, bet kad bijām pirms divām nedēļām, tad viņas visas lidoja un rāpoja. Tas tik bija kaut kas, pirmo reizi mūžā tik daudz maijvaboles redzēju, un izbaudīju uz savas ādas, cik pretīga ir sajūta, kad tās salien aiz biksēm un rāpjas augšup pa kājām. Brrrr.. Briesmīgi!
Taču arī šoreiz Ernestam izdodas atrast dzīvu maijvaboli, un pārbīties. Cilāja, rādīja vaboles mums, bet te pēkšņi viena pieķērās pie pirksta! Un nevar nopurināt nost. Bet vai tas būtu iemesls, lai vairs neņemtu vaboles? Pieaugušajam varbūt, bet ne bērnam.
Ūdens gan bija diezgan auksts. Es nesadūšojos ieiet jūrā, bet māsas gan atklāja peldsezonu, iebrienot aukstajā ūdenī.
Tā kā spīdēja saule, tad mēs tomēr nepavadījām pie jūras visu dienu, kā bija plānots. Paēdām pusdienas, papļāpājām, Ernests izbradājās pa jūru, un izpeldējās smiltīs. Vai Jūs zināt, cik forša ir sajūta, kad ieguļas uz vēdera pludmales smiltīs un ar rokām airējas uz priekšu? Ja ne, izmēģiniet.
Neko daudz nezinu par smilšu terapiju, bet varu iedomāties, cik tā ir relaksējoša. Ir tik patīkami ļaut smiltīm birt cauri pirkstiem, un staigāt ar basām kājām pa smiltīm. Un kur tad var dabūt vēl tik labu smilšu terapiju kā pie jūras!
Kad mazo māsu pabaroju kāpās, priedes ēnā, nospriedām, ka ir arī laiks taisīties un braukt prom. Bet vai mājās? Nē. Laižam uz ezeru. Jūrā tomēr ūdens auksts, ezerā ūdens noteikti būs siltāks, un varēsim no sirds izpeldēties.
Ejot uz mašīnu, konstatējam, ka tauta sāk sarasties, un izrādās, gan priekšā, gan tuvu tuvu aizmugurē ir sastājušās mašīnas. Tas tik pārbaudījums. It kā jau zināšanas ir, bet praksē vēl līdz šim nekad nav sanācis, ka man būtu jāizbrauc no vietas, kur tik tuvu stāv mašīnas. Bet rezultātā – viss ideāli. Secinu, ka tas tikai laika un pieredzes jautājums, un droši vien pēc gadiem es vairs vispār nepiefiksēšu tādas lietas, cik kurš tuvu piestājies.
Pārbaudījumi gan nebeidzas.. Lai nokļūtu līdz mūsu ezeram, jābrauc pa tādu neceļu... vienā vietā vēl tāda liela sakne pāri ceļam, ka vienmēr, kad braucam, runājam, ka vajadzētu tak kādam to izcirst ārā, bet nē – visi tik ripinās lēnām pāri. Nezinātājs, neievērojot to sakni, pamatīgi apskādētu mašīnu. Atceros vēl, ka nodomāju, pa šo ceļu gan pati nekad nebraukšu, lai vīrs vienmēr brauc. Bet tā jau ir –„nekad nesaki NEKAD”. Jo bieži vien mērķis ir tik vilinošs, ka tas ceļš līdz tam vairs nešķiet tik biedējošs, kāds arī reāli tas nav. Tikai autovadītājam- iesācējam, pie kuriem pieskaitu sevi arī es, šāds ceļš bišķiņ stresu rada. Pārējiem – tīrais sīkums.
Cik ezerā fantastisks ūdens! Abi bērni gan tā piekusuši, ka mašīnā gulēja, un nemaz nepiecēlās pa to laiku, kamēr mēs nopeldējāmies. Pamodās tikai mājās, un tieši laikā uz arbūzu. Kā punkts uz i, fantastiskai dienai.
Tā kā man bērniņi dzima viens aiz otra, tad sanāk, ka es jau tikpat kā divus gadus sēžu mājās ar bērniem, un šāda diena, kad varu izrauties no ikdienas, ļoti daudz ko nozīmē tīri emocionāli, tā ir iespēja atpūsties, emocionāli uzlādēties, domāju, ikviena mamma mani sapratīs, cik tas šajā laikā ir svarīgi. Lai bērniem būtu laimīgas un apmierinātas mammas, ir nepieciešams izrauties no pierastā, un tagad domāju – cik labi, ka saņēmos, un pabeidzu autoskolu, lai dabūtu tiesības, par spīti tam, cik daudzi man teica – vai to tiešām vajag, tu tagad stāvoklī, labāk atpūties, kam tev tāds stress utt. Šī brīvības sajūta, ko sniedz apziņa, ka neesi ne no viena atkarīgs, ja vajag/gribās kaut kur tik, ir tiešām zelta vērtē.
