Ziedi mammai un māsai

Ar māsu gatavojām pusdienas, kamēr Ernests turpat pagalmā spēlējās. Biju novērsusies kādu mirkli, un neskatījos, ko Ernests dara, pēkšņi veras durvis un nāk Ernests pilnu klēpi narcisēm, pusi iedeva man, pusi māsai un abas sabučoja. Visas narcises no puķudobes mājas priekšā ir pazudušas. :) Mīļums pāri visam!

Darela pēdās...

Nebūtu melots, ja es teiktu, ka mana bērnība pagāja Darela pēdās. Biju sajūsmā par dzīvo radību, konkrētāk, par abiniekiem un kukaiņiem, (labi, vēl joprojām esmu, šodien siltumnīcā tritonu satikām) līdz 12 gadu vecumam biju izlasījusi visas latviski izdotās Darela grāmatas, kā arī attiecīgās grāmatas no Apvāršņa sērijas.. un sapņoju, ka varētu braukt uz džungļiem čūskas medīt.

Šis ir mūsu šovakar sastaptais tritons.

Tagad kā mamma novēroju savus bērnus. Ernests ir līdzīgs man, viņš ar apbrīnu pēta kā gliemežus un zirnekļus, tā arī vardes un krupjus. Māsai savukārt ir tā, paskatās papriecājas un pievēršas kaut kam citam, bet Ernests ap krupi var stundām ņemties, pētīt to, nēsāt, prasīt mammai, kāpēc tieši tā, kur krupin nagi, kā viņš ēd, ko viņš ēd. Pateicu, ka krupis ēd kukaiņus, pēc tam vairākas reizes redzu, Ernests nes krupi barot, vakara saulē knišļi laidelējas, Ernests ierauga, pienes krupi, izstiepj rociņu un saka - ĒD! Nebaidies, ēd.

"Mammu, mammu, krupis pīkst kā pele, viņam kut".. Nākamajā dienā atklājām, ka lielās krupju mammas nepīkst, kad tām pieskaras, nepīkst, bet krupju tēviņi gan pieķeras pie rokas tā, ka var kā rokassprādzi nēsāt.  Re, šinī bildē ir redzama Ernesta rokassprādze, kas mēģināja aizlīst aiz jakas. :)

Visgrūtākais, loģiski, ir palaist krupīti, lai viņš dodas mājās. Ja vēl krupis aiziet mājās ātrāk, nu tad bez asaras neiztikt. Labi, ka krupjus un vardes nu var sastapt katru dienu. Arī vīngliemezis nekur prom netaisās...

Eksāmens ar bērnu

Tā nu lūk iet, darbu atrast šķiet nereāli sievietei, kurai ir divi mazi bērni, tāpēc gāju kursos, lai radītu sev darbavietu pati. Divas nedēļas uz kursiem pa visu laiku netiku, jo bērni slimoja, bet pēdējos divus mēnešus bērni katru dienu iet uz dārziņu (par to liecina pirmo reizi dzīvē tik lielais bērnudārza rēķins :D). Līdz pienāk eksāmenu diena. Pulkstens 4:00 no rīta, bērns sāk vemt. Un vemj vēl 10:00, ar tādu interesantu intervālu, ik pa 2 stundām, kā pēc pulksteņa. 10:00 nospriedu, ka uz 12:00 jābūt gatavai. Temperatūras nav, nez cik reizes visa rīta laikā sazvanos ar ārstu, pat paspējam līdz viņam aizskriet, nezin, kas par lietu. Nu ko, bet eksāmenu kavēt nevar, speciāli no Rīgas brauc tie, kas eksāmenu pieņems. Jādodas ar visu bērnu. Parasti tik enerģiskais trīsgadnieks nu ir tik nevarīgs, spēka viņam nav, bāls no vaiga, sēž man visu laiku klēpī un ik pa laikam prasa padzerties.

Pienāk mana kārta, dodos ar visu bērnu uz eksāmenu telpu, pāris jautājumos sanāca saminstināties, jo bērns prasīja dzert, bet eksāmens nokārtots, un kā saņēmu rokās diplomu, bērns vemj (smej vai nesmej, pulkstens 12:00). Tā gan bija pēdējā reize. 14:00 jau gaidīju nākamo pūtienu, bet tas par laimi nesekoja.

Traki grūti jau bija, rāvos uz divām pusēm, mēģinot saudzēt bērnu, nesu viņu klēpī, un visu laiku domāju, ka labāk jau būtu bijis palikt mājās, bet no otras puses - nedrīkst neaiziet uz eksāmenu. Ja būtu bijusi temperatūra, tad būtu bijis jāpaliek mājās. Bet par laimi, nebija.

Nākamajā dienā ne ziņas, ne miņas no slimības. Un šķiet, vakardienas neiztērētā enerģija pieplusojās šodienas enerģijai un uz riņķi vien, uz riņķi vien bērns man iet.  Nez, vai vienkārši kaut ko bija bērns saēdies, vai tas kāds mini-vēdervīruss. Kurš nu pateiks.

Zālīte uz Lieldienām

Viss, kas nepieciešams- olu kaste, olu čaumalas, ko rūpīgi izskalojam, un izmazgājam plēvīti ārā, paciņa kaķu zāles, un kūdra.

Nedēļu pirms lieldienām, ielikām čaumalās kūdru, sasējām zālīti, un katru dienu ar špricīti nedaudz aplaistījām, lai aug.

Suņi plikām kājām!!

Mammu, mammu! Suņi plikām kājām sniegā! - sašutis sauc Ernests, pie loga stāvēdams un mūsu trīs suņus vērodams! - Baltā arī plikām kājām! (Baltā ir viens no suņiem)
Mammu! Mammu! Mammu! Baltā sniegu ēd! Sniegu nedrīkst ēst!

(hmmm, tad lūk, kur Ernests noskatījies, ka sniegu var ēst um kā mamma aizgriežas, tā sniegs pie mutes. )

Zīmējam uz sniega!

Zīmēt var arī uz sniega! Vislabākais laiks ir mīnusi, kas sekojuši pēc plusiem, tā teikt - sērsna uz ledus. Bet arī tagad lielajos mīnusos varēja uzpūst krāsu. Tiesa, tādā aukstumā jau daudz laika ārā nepavadīsi un mūsu mērķis šovakar ir tikai ar Jums padalīties šajā idejā, kādi vēl ziemas prieki ir iespējami. :)

Viss, kas nepieciešams - izsmidzināmās pudelītes, mēs izmantojām tukšas Avon ķermeņa atsvaidzinātāju pudelītes, ūdens un pārtikas krāsviela. Noteikti var arī citas krāsas izmantot, bet es izvēlējos pārtikas krāsas, jo ja nu bērns izdomā krāsaino sniegu apēst! :) Nepaspēšu noreaģēt, kā būs pie mutes

Tātad - pudelītē iekšā ūdeni, pārtikas krāsvielu, sakratam un mūsu darbarīks gatavs! :).

Atliek tik iet ārā un pūst uz sniega. Nelieli mīnusi ir labāki, jo tad var uzvilkt plānākus cimdus ar kuriem vieglāk ir nospiest korķīti.