Mūsu ziemas diena

Katrā gadalaikā ir savs skaistums. Ak, kā es sākumā baidījos, ka manai meitiņai nepatiks ziema. Jo pirmos divus mēnešus viņa sniegu nespēja pieņemt. Man dārziņā teica, ka tādu bērnu nebija redzējušas, kuram tā nepatiktu sniegs. Kamēr brālis brida pa sniegu, priecājās, šļūca pa kalnu, brauca ragaviņās, māsa nebija pierunājama ne par ko. Ja bija jāiet pa sniegu, bija brēciens un nekustējās ne no vietas.

Bet vienā dienā tas mainījās. Burtiski vienā dienā. Iepriekšējā dienā vēl kā parasti raudāja un visu laiku teica - sniegs nē, sniegs nē, sniegs nē, bet nākamajā dienā, tiesa, ļoti piesardzīgi, viņa iedraudzējās ar sniegu, un pēc divām nedēļām jau smejot braucām pa kalniņu lejā.

Labi, pikošanās vēl ir Tabu, jo sniegs uz sejas..brrr.. tas nepatīk taču nevienam, vai ne?

Brālītis un māsiņa :)

Kā tie sētnieki tiek galā ar tām lāpstām.. Mēs knapi izkustinājām! Vai, labi, ja būsim pavisam godīgi - šķiet, mēs nemaz nevarējām izkustināt.

Šis ir mūsu portatīvais sniegavīrs! ;)

Kur vēl labāks nobrauciens no kalna, kā uz mammas?? :D