otrdiena, 2010. gada 12. oktobris

Ķirbju ražu novācot..


Vakar mēs novācām visus ķirbjus, un bērni par šo dienas pasākumu bija sajūsmā, jo mums lielākā daļa ķirbīšu ir tādi, kurus bērns var panest bez grūtībām.

Tā nu mamma stāvēja, padeva pa vienam ķirbītim no piekabes, bet abi mazie rūķīši cītīgi nesa uz kaudzi, un skrēja atpakaļ - kurš pirmais paspēs pēc nākamā.  


Pirmais gads vieglāks


Man ir divi bērni, kuru vecuma starpība ir 1 gads un 3 mēneši.  

Atceros, kā daudzi reaģēja tad, kad uzzināja - mums tik drīzi būs otrais - viņi juta man līdzi. Un mierināja, ka pirmais gads būšot tas grūtākais, pēc tam jau paliks vieglāk.  Uzsverot tieši to pirmo gadu, kas būšot kā pārbaudījums, un kas vienkārši būs jāpārdzīvo.  

Māsas skolotājs Nr.1. ir - brālis!


Ja pirmais bērns ļoti daudz ko iemācās, vērojot un klausoties vecākus, tad otrais bērns par savu pirmo skolotāju ir izvēlējies vecāko brāli (māsu). Vai Jūs arī ko tādu esat novērojušas? Mūsu mājās tāda kārtība nu ir. 

Ikviena darbība, ikviens garšo/negaršo vai patīk/nepatīk, viss tiek noskatīts, kā to dara vecākais brālis. Vecākais brālis kakas sauc par papām - māsa arī. Vecākais brālis pildspalvas sauc par papabauc - māsa arī. Vecākajam vajag čurāt stāvus. :) Māsai arī! 

Kad Ernests bija maziņš, mēs bijām ciemos, kur bija viens 2 gadus vecāks puika. Ak, kā viņam patika mazos mācīt! Ņēma lietas, nesa klāt, mācīja, kā tās sauc, rādīja, kas ar tām jādara. Nu to novēroju arī mūsu ģimenē. Ne tikai māsai gribas brāli it visā atkārtot, bet arī brālim patīk būt par skolotāju, un mācīt mazo māsu. Ne tikai darbos, bet arī nedarbos. Pats par sevi saprotams! :)

Ežulis Pēcis un sienāzis


Agri no rīta ežulis Pēcis pieleca kājās un nespēdams sagaidīt, kamēr mamma pagatavos pankūkas, izskrēja ārā, apsolīdams paēst ogas pie krūma. Pankūkas jau labi garšo arī aukstas, tās būs pusdienās.

Šodien ežulis Pēcis vēlējās sameklēt Sienāzi un redzēt – cik viņš īstenībā ir liels. Vakar vakarā viņi tā dziedāja mežmalas pļavā! 

Ežulis Pēcis un vardes


„Kvā, kvā, kvāāākš, kvā kvā kvākvākvāāāā,” kādu vakaru pēkšņi dārza dīķī iedziedājās varžu koris. 

Ežulis Pēcis sēdēja uz lieveņa un ēda no krūma ērkšķogas, un izbrīnā palika ar vaļēju muti – kas tā bija par dziedāšanu. Mamma bija stāstījusi par vardēm, bet ežulis vēl nekad tādu dzīvē nebija redzējis. Un, ja viņas šitādu koncertu var uztaisīt, tad jau noteikti būs šaaauuusmīgi milzīīīīgas, tā ežulis nodomāja un nolēma, ka jāiet iepazīties.

Ežulis un lietus

Ernest, dzirdi kā ārā līst?

Ārā līst tik spēcīgi, ka mazais ežulis Pēcis sākumā nesaprata, kas notiek. Viņš gulēja gultiņā, apsedzies ar smaržīgu upeņu lapu, kad pēkšņi sākās negaiss, lietus bungoja pa mājas jumtu tik skaļi, ka ežulis nobijās un ierāpās pie mammas gultā.

pirmdiena, 2010. gada 11. oktobris

Kā ežulis Pēcis palīdzēja skudriņai

Zini, ko šodien, Ernest, ežulis Pēcis satika?

Ernests jau sauc: „Gliemezi, gliemezi.”

Nē, Ernest, Gliemezīti viņš nesatika, lai arī gliemeži kustas ļoti lēni, tomēr nakts ir gara, un gliemezis bija paspējis aiziet tālu prom, ka Pēcis nevarēja viņu sasaukt, bet šodien ežulis, iznākot no alas pirmo pamanīja skudru, kas žigli, žigli tekalēja, it kā kaut ko meklēdama.