vecāki kā vērotāji

Ernests nāk pie manis, vienā rokā turēdams māsas zābaku, otrā savu krūzīti, kurā biju sataisījusi dzērveņu dzērienu.. Acis mirdz! Tik priecīgs rāda man, ka pielējis māsas zābaku pilnu! Apgāž otrādi - un tek..

Seko nopietna saruna, stāstu, ka nedrīkst māsas zābakā liet iekšā itin neko, tagad zābaciņš slapjš, ārā nevaram iet, jo māsai nav ko kājās vilkt.

Ernests uzvelk lūpu, jūtot manu balss intonāciju - NEDRĪKST!

bet dziļi sirdī nesaprotu - kā lai dusmojas, redzot šo mirdzumu acīs! Bērns taču izpēta, iepazīst pasauli! Un noteikti bija aizraujoši ieliet māsas zābakā, kas taču arī līdzinās krūzei pēc izskata, savu padzērienu, un pēc tam skatīties, kā tas izlīst - no zābaka! un baltais zābaciņš palicis mazliet rozā..

Tas, ka bērni uzvedas kā bērni, taču nav iemesls dusmām, vai ne? Vispār, ja otrs cilvēks nedara kaut ko tādu, ko Tu gribēji, lai viņš dara, ne jau viņš ir vainīgs, un nav itin nekāda pamata dusmoties uz otru. Tikai bieži gadās par to aizmirst, un mēs dusmojamies. Tādos brīžos vajag apstāties un padomāt, par ko tad īsti esam dusmīgi, un iemesls bieži vien ir tieši tas, ka KAUT KAS nav noticis pēc MŪSU prāta. Tad vajag ieelpot un aizskaitīt līdz 10.. Un saprast, ka tas nav dumsu vērts! Arī otram ir tiesības izvēlēties..

Vecākiem jābūt kā vērotājiem. Viņi palīdz, dod padomu, pamācību, ja tas vajadzīgs, bet visvairāk - viņi vēro! Bērns iepazīst pasauli PATS, nevis pēc mūsu scenārija, un mums ir dota šī brīnišķīgā iespēja - vērot, piedalīties, bet neuzbāzties ar saviem noteikumiem, un pieņemot to, ka bērns PATS mācās, atļaujot viņam pašam pētīt un pārbaudīt robežas, mums vairs nav iemesla dusmoties par sīkumiem. Jā, es varēju sekot ikvienam solim, ko bērns dara, un kontrolēt katru rīcību, es varēju uzreiz skriet klāt un ņemt nost zābaku, sakot ka nedrīkst. Bet es atļāvu paskatīties, kas notiek. Un tad parunājam - kāpēc nedrīkst. Bet bērnam ir jāredz - kāpēc tad nedrīkstēja - tagad zābaks ir slapjš, un ārā nevaram iet. Kā lai savādāk saprot lietu kārtību, ja ne savām acīm redzot, rokām pārbaudot, ausīm dzirdot, ar visām maņām sajūtot? Kā tad ir iespējams mācīties no kļūdām, ne reizi tās nepieļaujot?

Mūsmājās piedzina kucēni, mazi, silti bumbulīši. Es iedodu vienu Ernestam un vēroju, cik viņš uzmanīgi tur mazo suņuku, un vēro, noliecas, kaut ko saka viņam, un nes māsai rādīt - abiem lieli prieki!

Es - vērotājs no malas, un arī man ir prieks! Pasaulē ir tik daudz interesantu lietu, un tās var ieraudzīt tikai tā - apstājoties un paskatoties. Bērni motivē atvērt acis!

miedziņš

Cik skaists septembris! Ar šo ierakstu iesāku rakstīt blogu vakar, šodien pārlasot, saprotu, ka itin nemaz neizklausās pēc patiesības. Nē, septembris jau ir skaists, tikai mēs esam paspējuši noķert ne tikai saulīti un labo laiku, bet arī iesnas un kakla sāpes, tāpēc šodienas drūmais laiks liekas vēl drūmāks. Par sevi jau es tā, varu tak izturēt to "galva kā spainis" sajūtu, ne jau pirmo reizi mūžā, bet iedomājoties kā tas ir mazam 7 mēnešus vecam bērniņam, kuram deguns pilns, grūti paelpot, un līdz ar to arī paēst - viņam iesnas ir briesmīgs pārbaudījums, pat vēl briesmīgāks nekā deguna tīrīšana, no kuras tik ļoti gribas izvairīties... nekad agrāk viņš ar šādu sajūtu nav saskāries.

Pastāstīšu par savām bailēm, kad Ernests uzsāka bērnu dārza gaitas.. Es tiešām nesapratu, kā audzinātājas manu bērnu noliks gulēt, un jau iztēlojos, ka neviens no bērniņiem negulēs, jo manējais taisīs traci. Tā parasti mājās ir, ne par ko negrib iet gulēt, bet miegs nāk, un garastāvoklis kļūst čīkstīgs, un citreiz stundas paiet kamēr man izdodas bērnu nolikt gulēt. Tāpēc iedomājieties manu izbrīnu, kad jau pirmajā dienā Ernests ir ielīdis savā gultiņā, un minūtes jautājums - mans bērns jau guļ. Arī nākamajā dienā, un aiznākamajā. Ar interesi gaidīju nedēļas nogali, lai redzētu, kas būt. Un ticiet vai ne - Ernests ap 12:30 iekārtojās gultā (tiesa, mūsu, nevis savā), pats sasedzās, un aizmiga.

Cik skaists ir bērna miegs! un kāds man uzdevums - vissvarīgākais - būt par mazo sapnīšu sargu. Ak, pāršķiru lapu.. cenšos klusi klusi, bet galīgi bez skaņas neizdodas. Mazā meitiņa nopūšas, un pagriež galviņu uz otriem sāniem.. Ja bērns pamodīsies, es būšu tepat. samīļošu, padungošu šūpuļdziesmu un klusi klusi ielikšu gultiņā atpakaļ. Sliktais sapnītis ir prom.. dusi saldi, kukulīt..

Par ko gan mazs bērniņš sapņo, tas paliks mūžam noslēpums. Arī man gadās spilgti sapņi, par kuriem pēc tam domājot, atrodu kādas paralēles ar tajā dienā pārdzīvoto. Tad iedomājos - cik lieli sapņi ir bērnam! viņam katra diena ir tik pilna ar jaunu informāciju, viņš katru dienu atklāj pasauli.

Esat redzējuši filmu 50 first dates ? Katru dienu piecelties un uzzināt savu dzīvi no jauna. Tā ir šokējoša pieredze. ne mazāk šokējoša, kā ieraugot visu pirmo reizi, viss ir svešs, nezināms.

Mammām ir vistrauslākais miegs, ne? Katru bērna nopūtu dzirdam. Bet vienu rītu gan es biju pārsteigta. Pamostoties gribu izstaipīt kājas, bet nevaru, jo man pie kājām viens mazs cilvēkbērns ir saritinājies un saldi jo saldi guļ. Pa kuru laiku? Nudien nedzirdēju.

Un cik patīkami pa kluso paskatīties, kā mans mazais dēliņš smuki iet rindiņā ar citiem bērniem pastaigā. :) Bērnu dārzā tiešām ir savi noteikumi, un bērns to ļoti labi jūt - mājās var tā un šitā, bet bērnu dārzā ne. un otrādi, ir lietas, ko var bērnu dārzā, bet mājās tas ir aizliegts.

No rīta gan ejam uz bērnu dārzu raudādami, kaut arī Ernests pats saka, ka viņam patīkot bērnu dārzā. Tomēr ātri nomierinās, un kad es atnāku pakaļ, tā mazajam acis zib, skatās, ko man atnest parādīt. Mājās nākam dziedādami un dejodami!

nestreb karstu!

Nestreb karstu ;)

Ja man šodien ir jāraksta par bērnu dārzu, es to daru ar pilnīgi savādākām emocijām, nekā vakar.. Mazliet jau sevi nolamāju par to, ka nevarēju paciesties, un pāris dieniņas pagaidīt, lai uzrakstītu, kā tad mums iet. Jā, pirmās dienas mums gāja traki, un man bija lieli kreņķi, jo es aizeju bērnam pakaļ un viņš histērijā metas pie manis, un prom vairs negrib iet, arī tētim satraukums, jo bērns tāds tramīgs vakarā, vairs tik daudz nesmej, netrako. Bija ļoti lielas bailes no tā, ka šāda piespiedu palikšana dārziņā nodarīs vairāk posta maza bērna personībai, nekā no tās kāds labums būs, kaut arī audzinātājas saka, ka daudziem bērniem tā ejot, ka sākumā raudot, kad mamma vai tētis aiziet prom, un daži raudot arī visu dienu.

Ir ceturtā diena dārziņā! mēs paliekam līdz pusdienslaikam, paēdam pusdienas, un tad dodamies mājās, kamēr citi bērniņi iet uz gultiņām gulēt pusdienslaiku.

šorīt no rīta tētis aizveda Ernestu uz dārziņu, atnāk mājās, un saka man: "Gaidi zvanu, Ernests palika brēcot.." Man satraukums ne pa jokam, visu laiku domāju, kā viņam tur iet, ap 9:00 uzzvanu, bet audzinātājas mierina, ka neesot tik traki, paraudot, pasēžot, lāci pamīļojot.. Bet nu kas tas par mierinājumu, es iztēlojos, kā viņš sēž uz tā krēsla ar lāci, skatās ārā pa logu un ik pa laiciņam raud..

Pulkstens 11:45 mēs ar māsu klusītēm ielavāmies priekštelpā un klausāmies - klusums! Laba zīme. Klusītēm paveram durvis, skatos, Ernests ar citiem bērniem un audzinātāju spēlējas, ierauga mani, smaida, nāk klāt, nes mantas rādīt.. Pilnīgi kā samainīts! Uz mašīnu ejot dziedādams un lēkādams nāca man pakaļ.

Man kā akmens no sirds ir novēlies! Jo es tiešām apsvēru iespēju, ka nav ko bērnu mocīt, viņš vienkārši nav gatavs iet uz dārziņu. Bet adaptācijas periods katram ir savādāks, un mums, redz, ceturtajā dienā jau viss bija kārtībā. Citi bērniņi iejūtas jau ar pirmo dienu, bet citiem vajadzīgas vairākas nedēļas. Un to izrādās, bieži vien iepriekš nevar zināt..

Atziņas, ko mēs guvām:

1. Uz bērnu dārzu bērnu ir jāved tētim! Bērns jau ir pieradis tētim teikt "attā", jo tētis katru dienu iet uz darbu, un nāk vakarā mājās, līdz ar to arī bērnu dārzā vieglāk ir šķirties no tēta, nekā no mammas, ar kuru ir pierasts būt kopā no rīta līdz vakaram.

2. Nevajag uzdot tādus jautājumus "Nu kā tad tev gāja, kā patika utt", jo bērns vēl nesaprot, nemāk pastāstīt. Vajag jautāt konkrēti: "Vai Tev šodien patika spēlēties?" "Vai rīt nāksim atkal?" Lai var atbildēt ar jā vai nē.

3. Mammai ir jānomierinās! Bērni no rītiem bērnu dārzā paraud, un tas ir normāli. Tā viņi reaģē uz šķiršanos, viņi vēl nemāk pateikt, ka pēc mums ilgosies, un izrāda to, kā nu māk. Tāpēc es uzskatu, ka nevajag pie katras raudāšanas uzriez skriet mīļot mazo, jo tā bērnam ir tikai grūtāk, jo seko atkal šķiršanās.

4. Noteikti bērnam jāpastāsta, kad būsim pakaļ, lai viņš rēķinās ar mums, un zina, ka var uzticēties.

5. Bērnam pietiekami liels stress jau ir no pašas pārmaiņas kā tādas - nu ir jāiet uz dārziņu, tāpēc domāju nav vajadzīgs vēl papildus stress, kas saistīts ar gulēšanu svešā vietā. Pirmajā nedēļā labāk aiziet ciemos uz bērnu dārzu līdz pusdienām, un tad nākt mājās. Un tad pēc tam jau var skatīties, kā mazais ir iejuties, un vai ir gatavs arī palikt kopā ar citiem bērniņiem, lai dotos gulēt.

bērnudārzs

Es nespēju nekam koncentrēties!

Ernestam trešā diena bērnu dārzā, un šodien viņš ir viens pats. No rīta tētis aizveda, un esot pat attā parādījis, bet tik un tā paraudājis, tiesa, ne tik traki, kā tad, kad vedu es.

Vakar un aizvakar raudāja, līdz ko es taisos iet prom, un arī šodien raudot, brokastis neesot ēdis, tik tējiņu padzēris. Un sēžot uz krēsla, kur es vakar esot sēdējusi, un raudot. ik pa laikam tā kā nomierinoties, pat līdz mantām aizejot, bet pēc kāda laika raud atkal.

Vēl viena meitenīte grupiņā dikti raudāja, kad mamma prom gāja, bet viņa audzinātājai opā sēž un tad ir mierīga, Ernests negrib, lai viņam pieskaras, kur nu vēl opā sēdēt.

Pēc pusstundas ar māsu dosimies uz bērnu dārzu pie Ernesta, mazliet padzīvosim paēdīs brālis pusdienas un nāksim mājās.

Bet viens pozitīvs fakts arī ir, Ernests uz podiņa ir bijis, un ļāvis lai viņu apsēdina. tad jau nav tik traki,

bet man sirds dauzās tik un tā.

Viņš taču tik maziņš, tas nekas, ka citi grupiņā ir vēl mazāki. Man Ernests taču ne ar vienu nekad nav palicis, visu laiku mēs esam bijuši kopā.

Kad viņš pieradīs, domāju viņam ļoti patiks bērnu dārzā. Arī tagad viņam patīk, tikai kreņķis, ka mammas nav blakus.

Ticēsim tiem, kas mani mierina, un saka, ka ļoti daudziem tā sākumā esot.